Jāapbrīno
mākslinieces vecāku – gleznotāja, grafiķa un scenogrāfa Otto Skulmes un
tēlnieces Martas Skulmes – apbrīnojamā tālredzība, 1925. gadā dodot
savai atvasei savdabīgo vārdu Džemma. Tik cienījamu cilvēku un
ievērojamu mākslinieku nesauksi tikai vārdā vien, bet Džemma skan tik
ietilpīgi un fascinējoši, ka šķiet – ar to ir izteikts viss. Pirms
Džemma Skulme sāks sarunāties ar jelgavniekiem mūsu Vēstures un mākslas
muzejā – no sestdienas ar savu gleznu starpniecību, bet 22. jūlijā arī
klātienē –, «Ziņas» nolēma apciemot mākslinieci viņas teritorijā
Mežaparka darbnīcā Rīgā.
– Mūsu sarunas iegansts ir kāda
cita saruna jeb dialogs, ko gaidām – brīnišķīgā iespēja jelgavniekiem,
nemaz nebraucot uz Rīgu, pavisam drīz tikties ar jums izstādē «Džemma
Skulme. Dialogi».
Dialogi nosaukumā ir tāpēc, ka izstāde vispār ir dialogs. Tā ir saruna, līdzīgi tam, kā mēs tagad sēžam un parunājam. Savā ziņā izstāde ir atklāta saruna ar skatītāju. Es uz šo sarunu nāku tāda, kāda es esmu, ar visu sirdi un dvēseli. Lai saruna izdotos, skatītājam tāpat būtu jānāk man pretī, diemžēl ne vienmēr tā notiek. Skatītājs nāk ar saviem, jau gataviem ieskatiem un negrib pakļauties. Protams, viņam arī nebūtu jāpakļaujas, bet būtu mani jāsaprot, savu domāšanu tuvinot mākslas valodai. Es nepiedāvāju «dabas izgriezumus» vai ko pārāk konkrētu, lai skatītājam radītu iespaidu – es to arī esmu redzējis, man tas iet pie sirds. Vienmēr esmu bijusi nedaudz izaicinoša, nepretendējot uz bezierunu patikšanu. Vairāk sapratīs tas skatītājs, kurš drusciņ zina par mani.
Man galu galā ir tik daudz gadu, nāku no divdesmitā gadsimteņa, bet saglabājusies ļoti dzīva sapratne pat par deviņpadsmito – mani vecāki nākuši no tā laika, bet audzinājušas divas vecmāmiņas, kas bija īsti deviņpadsmitā gadsimta cilvēki. Šodien es dzīvoju jau divdesmit pirmajā, jāteic, saviem gadiem itin pilnasinīgu dzīvi. Tā kā laiks ir mainījies, tas sācis skriet daudz ātrāk, un laika ietekmē arī es dabiski mainos – mani interesē viss tas, kā pasaule ir izmainījusies, domāšana sarežģījusies. Nu jau mēs ejam pie psihologiem, pētām savu būtību un otra cilvēka būtību, it kā vairāk zinām par daudz ko, vairāk analizējam. Vai tas vienmēr ir labi – neņemos apgalvot. Kritisks skatījums var arī sagraut to labo, reiz uzbūvēto, viengabalainību. Viss, kas pasaulē šobrīd notiek, ir diezgan graujošs. Mēs dzīvojam dramatiskā laikmetā. Vismaz es par šo laikmetu izjūtu zināmu nemieru, tas atspoguļojas arī paša būtībā – gan sevis, gan laikmeta, gan savas profesijas analīzē. Vai savā zināmā meistarības pakāpē dari vienu un to pašu vai arī ienes un meklē kaut ko jaunu? Es piederu pie tās sugas, kas tomēr metas meklējumos, atrod sevī ko tādu, par ko līdz tam nebija domāts, kas parādās līdz ar gadiem un pieredzi. Sava veida kriticisms.
Foto: Raitis Puriņš. Visu interviju lasiet ceturtdienas, 14. jūlija, «Zemgales Ziņās»
