“Man jau ir jautājuši, kāpēc manās gleznās ir tik daudz ceriņu. Manu
vecāku mājās auga ceriņi, no tiem tad arī palikušas vienas no
spilgtākajām bērnības atmiņām,” stāsta Aija Prince, kuras gleznu izstāde
“Veltījums Latvijas simtgadei” no rītdienas līdz 30. novembrim būs
skatāma Jelgavas Sv.Trīsvienības baznīcas torņa kāpnēs. “Protams, daudz
iedvesmas gūts arī slavenajā Pētera Upīša iekoptajā Dobeles ceriņu
dārzā.”
Tas arī pašsaprotami, jo gleznotāja, mākslas pedagoģe un
ainavu arhitekte A.Prince tūlīt pēc dzimšanas 1956. gadā no Tukuma
pārcēlusies uz Anneniekiem, bet tagad dzīvo Dobeles novada Auru pagasta
Liepziedu Pērkonos pie pašas pilsētas robežas. Arī šajā sakoptajā dārzā,
rūpes par kuru Aija dala ar dzīvesbiedru žurnālistu Andreju Galzonu,
pavasaros līdz ar citām puķēm un ēdamiem labumiem zied ceriņi, kamēr
māja pilna ar gleznām. Lai gan gleznotāja kautrīgi aizbildinās ar zināmu
nesakārtotību, gatavojoties topošajai Jelgavas izstādei, nolemjam, ka
sarunai visrošinošākā vide būs tieši mākslinieku darbnīcā.
– Ar ceriņiem jums saistās vēl kāda vēsture.
Mans
brālis ilgus gadus strādā Dobeles autobusu parkā par šoferi, un reiz
viņa komandai tika piešķirts liels sniegbalts autobuss. “Man ir ideja šo
skaisto autobusu padarīt vēl skaistāku,” ierosināja brālis un lūdza
manu palīdzību. Tā nu pēc vienas gleznas tapa “Ceriņu” pasažieru
autobuss, kas tagad diendienā redzams, kursējot pa mūsu pilsētas ielām
un maršrutā Dobele–Rīga. Protams, idejas īstenošanai vajadzēja naudu (es
par savas gleznas izmantošanu neprasīju neko), un atbalstītāji atradās.
Tā tapa savdabīga Dobeles dāvana Latvijai deviņdesmit gadu jubilejā.
Foto: Raitis Puriņš. Visu
interviju lasiet 14. septembra “Zemgales Ziņās”
