Dibināt uzņēmumu jau studiju laikā, turklāt esot bērniņa
gaidībās – daudzi teiktu, ka tas ir nepiespējami un neprātīgi,
taču uzņēmēja, vokālā trenere, uzņēmuma “Mūziķu telpa”
dibinātāja un biznesa augstskolas “Turība” studente
jelgavniece Annija Ueidžana (Oueijan) pierādījusi, ka tas ir
iespējams. Stāstot par savu uzņēmumu, viņa saka – vienkārši
bija nepieciešama vieta mūzikas attīstībai, iedvesmai un mūziķu
savstarpējai komunikācijai.
Vienmēr esmu vēlējusies savu uzņēmumu un kaut ko līdzīgu nesen
izveidotajai “Mūziķu telpai”. Šeit notiek meistarklases un
kursi jaunajiem mūziķiem un dziedātājiem. Tāpat jebkurš, kuram
sirdī mūzika, var īrēt telpu privātiem treniņiem, aprīkotu ar
modernajām tehnoloģijām un mūzikas instrumentiem. “Mūziķu
telpā” var apgūt arī klavierspēli, ģitāru pat iesācēja
līmenī. Pazīstu cilvēkus, kuriem ir sapnis par vecumdienām mājā
pie jūras ar flīģeli. Tas viss ir iespējams! Jebkurā vecumā var
un pat vajadzētu mācīties ko jaunu.
Uzņēmums tapa vēl studiju procesa laikā. Rudenī būšu trešajā
kursā, bet jau pašlaik uz praktisko darbību vērstās studijas
palīdzēja izveidot savu uzņēmumu. Mājasdarbos visu darīju sev –
darbu saturu pielāgoju savam uzņēmumam, kura fiziski vēl nebija,
visas idejas un plānus sastādīju tajā brīdī vien manos sapņos
esošajam uzņēmumam.
Pati sevi spiedu darīt visu, lai uzņēmums no idejas
materializētos. Visu veidoju pēc iespējas labāk, detalizētāk,
viss bija manis pašas labā. Pati sevi ieliku situācijā, kurā
biju spiesta strādāt pie uzņēmuma fiziskas atvēršanas. Savu
vokālo studiju “Annija Vocals” jau biju izveidojusi, un gadījās
tā, ka telpa blakus studijai bija brīva. Jau zemapziņā man bija
iecere šo telpu izmantot uzņēmuma vajadzībām, un vienā brīdī
tas viss saslēdzās – studijas, uzņēmums, brīvā telpa, kas
pārtapa “Mūziķu telpā”.
Visu, kas vajadzīgs manā uzņēmumā, uzzināju no saviem esošajiem
klientiem, kuri apguva vokālās nodarbības. Klienti paši pateica,
ko vēlas. Nebija tā, ka es izveidoju pakalpojumus un tad mēģināju
tos pārdot. Pirms pieņēmu lēmumu dibināt uzņēmumu, izrēķināju,
kādai jābūt pakalpojuma cenai, lai pēc iespējas ātrāk izietu
pa nullēm un mēģināju saprast, vai tas viss tiešām darbosies.
Izvērtējot visu uzņēmuma plānu un veiktos mājasdarbus,
kampaņas, kas bija vēl tikai uz papīra, un klientu aptaujas,
sapratu, ka to visu var realizēt. Uz brīdi, grūtniecības sākumā,
ideju par uzņēmuma dibināšanu biju nolikusi malā, jo tas prasīja
milzīgu enerģiju un radīja spriedzi. Turklāt, tā kā vīrs ir
angliski runājošs, viņš varēja man palīdzēt galvenokārt ar
idejām vai remontdarbiem vai aparatūras pasūtīšanu no ārzemēm,
kas, protams, bija liels atbalsts, tomēr visu papīru kārtošana un
reģistrēšanas process gūlās uz maniem pleciem.
Atradu grāmatvedi, juristu un devos dibināt sabiedrību ar
ierobežotu atbildību. Tomēr tas nenotika tik raiti, cik gribētos.
Tā kā uzņēmums atradās Valsts nekustamo īpašumu (VNI) telpās,
bija jāiesniedz viņu atļauja, ka piekrīt reģistrēt uzņēmumu.
Taču izrādās, ka VNI šādas atļaujas izsniedz tikai tad, kad
uzņēmums ir reģistrēts, bet bez šīs atļaujas taču nevar
piereģistrēt! Nācās meklēt citu adresi, lai vēlāk atkal
pārreģistrētu struktūrvienību uz patieso uzņēmuma darbības
vietu, taču, tā kā jaunā adrese bija Jelgavas novadā, tas
savukārt nozīmēja sadarbību ar citu Valsts ieņēmumu dienesta
reģionālo daļu PVN reģistrācijai, uz ko arī bija jāgaida.
Protams, arī reģistrācija nenoritēja bez problēmām –
jaunās adreses īpašnieka atļaujā kadastra numurā viens cipars
bija norādīts nepareizi, un visi dokumenti tika atmesti atpakaļ.
Jāsaka gan, ka sastapos ar atsaucību un laipnu attieksmi no šo
iestāžu darbinieku puses, tomēr šis birokrātiskais process
nebija no tiem īsākajiem. Vislielākā birokrātija sākās pēc
uzņēmuma reģistrēšanas, jo “Mūziķu telpas” studenti ir arī
nepilngadīgas personas, tādēļ līgumiem jābūt ar viņu vecākiem
vai aizbildņiem, un tas ļoti paildzina visus procesus. Un protams,
nevar nepieminēt arī vispārīgo datu aizsardzības regulu, kas
uzliek vēl papildu darbu visu nepieciešamo dokumentu, reģistru un
sistēmas izveidē.
Pašlaik saprotu, ka uzņēmumā vajag lietvedi, grāmatvedi ne tikai
ārpakalpojumā. Bet tikko esmu uzsākusi uzņēmējdarbību un
neesmu vēl gatava valstij maksāt nodokļus par darbiniekiem. Ir tik
daudz informācijas, ka nepieciešams algot speciālistu, kurš
izskaidro, kas un kā ir jādara, un visu saliek pa plauktiņiem.
Nodokļu politika ir sarežģīta, un nodokļu apmērs –
nesamērīgi liels. Tāpat redzu, ka nemaz tik viegli nav atrast
profesionālus darbiniekus. Jā, varbūt viņi strādā savā jomā,
bet ne visi ir labi speciālisti. Redzu, ka daudziem pietrūkst
erudīcijas, precizitātes, intereses pašam par savu jomu un vēlmes
darboties, atrast visu nepieciešamo informāciju.
Es vienmēr esmu apbrīnojusi tos, kuri ir paveikuši tik daudz savā
dzīvē, daudz vairāk nekā es. Man patīk darīt to, ko es daru, un
tad man pazūd laika izjūta. Es vienmēr jūtu ļoti lielu
entuziasmu par to, ko es daru, un no tā arī smeļos enerģiju.
Vienmēr ātrāk gribas pabeigt iesākto, bet, kad tas izdarīts,
rodas jaunas idejas, kas aizrauj, un atkal gribas īstenot kaut ko
jaunu.
Man ir neizmērojama motivācija, kas velk uz priekšu pat tad, kad
nevaru paiet. Man vienmēr ir bijis svarīgi darīt to, ko gribu
darīt, un esmu teikusi arī citiem –
padari savu darbu par savu dzīvi! Uzskatu, ja katrs darītu to, kas
patīk, Latvijā būtu daudz apmierinātāku cilvēku, kā arī
profesionālāku speciālistu.
Esmu novērojusi, ka visbiežāk cilvēkus no savu ideju realizēšanas
aptur bailes. Tās ir bailes izmēģināt ko jaunu, lēkt nezināmajā.
Nereti kāds no malas kaut ko iesaka, piemēram, studijas vai darbu,
kas nemaz nav piemērots konkrētajam cilvēkam. Mana pārliecība
ir, ka katram ir sava vieta zem saules. Tāpēc nav jābaidās un nav
pārmērīgi jāklausās citos. Citreiz kāda ideja šķiet tik
nerealizējama, bet varbūt vajag domāt pa maziem solīšiem, nevis
ķerties uzreiz visam klāt.
Ja es būtu zinājusi, ko no manis prasīs uzņēmējdarbības
uzsākšana, turklāt grūtniecības laikā, es nebūtu sākusi. Jo
vairāk zini, jo vairāk bail. Man nebija baiļu, jo īsti nezināju,
ko tas viss nozīmē. Citreiz varbūt jānoliek malā tas, ko zini,
un jāatļaujas pasapņot –
kā būs, kad ideja būs realizēta, cik liels prieks būs, kad tas
būs izdarīts. Lai nav tā, ka visu mūžu esi sapņojis par kaut
ko, bet neesi spēris nevienu soli, lai to īstenotu. Tā vietā
strādājis kaut ko, kas pašam nemaz nepatīk, velti izšķērdējis
savu laiku.
Gadu esmu dzīvojusi Libānā, pēc tam nolēmām paskatīties, kā
mums patiks Latvijā, padzīvosim kādu brīdi. Pašlaik dzīve šeit
ir nokārtojusies. Vīrs strādā bankā. Tā kā sirdī viņš ir
mūziķis, viņš ir atradis savu izpausmes veidu, spēlējot grupā
“Baltinos”. Grupa apvieno trīs –
Panamas, Libānas un Peru –
iedzīvotājus, kam visiem ir latviešu sievas. Manā sfērā ir
daudz darba, vietas izaugsmei. Uzskatu, ka Latvijā var piepildīt
sapņus. Man ir izdevies izdarīt visu, ko esmu vēlējusies, un
zinu, ka daudz kas vēl ir priekšā.
Pēc traģiska zaudējuma dzīvē sapratu, ka man nav variantu –
nauda ir vajadzīga, bija jādomā, ko darīt, kā iztikt. Citiem
apstākļi spiež, bet viņi padodas. Man vienmēr palīdzējis tas,
ka sapņoju un spēju izbaudīt mirkli. Ziemā iegāju slimnīcā un
izgāju laukā vēlā vasarā. Tikai pa slimnīcas logu vēroju
sezonu maiņu. No mazākās lietas dabūt prieku iemācījos tieši
tur. Kad iznācu laukā, daba apkārt šķita kas brīnumains. Tagad
saprotu, ka skrienot mēs palaižam garām daudz nianšu. Ir vērts
novērtēt katru sekundi, kas ir dota ar konkrēto cilvēku, konkrētā
vietā. Tas motivē.
Publicitātes foto
