“Ir 31. janvāris, un ir Lielbritānijas pēdējā
diena Eiropas Savienībā. Neliela “slimnieku” grupa 217 cilvēku sastāvā Britu
salās šo dienu “atzīmē” pavisam savādāk nekā pārējā pasaule. Ir klāt
Lielbritānijas grūtākais ultramaratons jeb “Arc of Attrition 2020,” tā stāstu par
savu nesenāko veikumu – dalību šajā skrējienā – sāk jelgavnieks Edgars Bukšs.
Kā organizatori raksturo šo ultramaratonu, tās ir ekstrēmas
ziemas skriešanas sacensības 167 kilometru garumā ar 4720 kāpuma metriem gar
ārkārtīgi bīstamo Atlantijas okeāna piekrasti no Kovrekas (Coverack) līdz
Portovenai (Porthtowan). Sacensības notiek sarežģītos ziemas apstākļos, kur
vidējais nefinišējušo dalībnieku skaits ir 54 procenti. Par pieredzēto stāsta
Edgars.
Ārzemnieka
veiksme
11. oktobris. Pagājuši divi gadi kopš mana visnopietnākā
pārbaudījuma Horvātijā. 2019. gads pagājis salīdzinoši vieglā režīmā. Transilvānijā
noskrietie 80 kilometri nav devuši gandarījumu. Latvijā notiekošās sacensības
ir foršas, bet tās nespēj mazināt vēlmi pēc kā lielāka. Motivācija trenēties ar
katru nedēļu noplok, un beidzot stingri nolemju, ka jāsāk kas darīt lietas
labā. Sāku klejot interneta plašumos, līdz uzduros informācijai par “The Arc of
Attrition”. Pieteikumā jānorāda ultramaratonu skriešanas pieredze, un uzsvars
ir uz jautājumiem par pieredzi, skrienot tumsā. Nodomāju, ka mēs Latvijā to
vien darām, kā skrienam pa tumsu. Liels uzsvars tiek likts uz drošību, un viens
no organizatoru ieteikumiem ir būt ar savu atbalsta komandu. Attiecīgi jānorāda,
vai šāda komanda būs, un jānodod organizatoriem informācija par tās sastāvu.
Nosmeju, ka mana atbalsta komanda visās sacensībās bijusi visai grandioza –
mana sieva ir gluži kā emulators – menedžeris, masieris, medmāsa un psihologs
reizē.
14. oktobrī saņemu atbildi no organizatoriem: “Diemžēl Jūsu
pieteikumu nevaram pieņemt. Dalībnieku sastāvs tika nokomplektēts jau pirmajās
trīs dienās pēc reģistrācijas atvēršanas. Jūs esat gaidīšanas rindā ārpus pirmā
simtnieka.” Lieki teikt, ka esmu dusmīgs un vīlies.
Paiet divas nedēļas. Jau esmu atmetis domas par sacensībām
janvārī, kad 30. oktobrī saņemu kodolīgu vēstuli no rīkotāja: “Jums tiek
piedāvāta dalība “Arc of Attrition”.” Jūtos pārsteigts. Nevar būt, ka 100
cilvēku rinda pēkšņi ir mistiski izzudusi. Jau pēc skrējiena organizatoriem
apvaicājos, kāds bija iemesls piedāvāt man dalību. Atbilde vienkārša: “Mēs
vēlamies šīs sacensības padarīt starptautiskākas, un ārzemju skrējējiem tiek
dota priekšroka.”
Pēc piedāvājuma saņemšanas parēķinu, ka līdz sacensībām 13 nedēļas.
Laiks, lai sagatavotos ir. Ātri saprotu, ka būs jābrauc vienam, jo mana ierastā
komanda sievas sastāvā konkrētajos datumos nekādi netiek līdzi.
Visu rakstu lasiet 13.februāra “Zemgales Ziņās”
Foto: Arc of Attrition 2020
