29. marta svētdienas rītā
Jelgavas slimnīcā pārstāja pukstēt cīņas sporta leģendas Boļeslava Matuseviča
sirds. Mūžu viņš atdevis sportam, jauniešiem un studentiem. Sava trenera vai
kolēģa drosmi, cīņas sparu, neatlaidību un mērķtiecību, arī tēvišķo gādību un
labvēlību piemin vai katrs, kas viņu pazina, jo sevišķi audzēkņi, kuru skaits
mērāms simtos. Ievērojot ārkārtas situāciju valstī, bēres notika šaurā lokā.
“Paldies, ka bijāt daļa no viņa dzīves,” “Ziņu” numurā sēru sludinājumā
rakstīja Anitas kundze, kas kopā ar Boļeslavu 2016. gadā tika sveikti kā zelta
pāris.
Pēc
zaudējuma nāca uzvaras
Skanot Boņa, kā viņu sauca tuvākie, mīļākajai dziesmai “Jel
cīnies, draugs…”, Zanderu kapos viņš tika guldīts blakus mātei Veronikai
Matusevičai, kurai bija vienīgais dēls.
Boļeslavs piedzima 1940. gada 20. februārī Latgalē, Šķaunes
pagastā, kura malā saiet kopā arī Latvijas, Krievijas un Baltkrievijas valstu
robežas. Puikas agrā bērnība ritēja Latvijas vēstures baigākajos gados. Nacistu
okupanti tēvu Albertu Matuseviču aizveda no mājām, un viņš pazuda bez vēsts.
Pēc Otrā pasaules kara māte ar dēlu pārcēlās uz Pierīgu. Pabeidzis pamatskolu,
Boļeslavs aizgāja mācīties uz Rīgas Komunālās celtniecības tehnikumu. “Tur
izmēģināju visus piedāvātos sporta veidus,” vēlāk stāstīja Boļeslavs, bet viņu,
maza auguma puisi, kuram Rīgā taču nebija nekādu aizbildņu, nepieņēma.
Visbeidzot viņš nokļuva pie Amsterdamas un Berlīnes olimpisko spēļu dalībnieka
cīkstoņa Alberta Zvejnieka un tā arī palika cīņas sportā. Ar smaidu Boļeslavs
atcerējās, ka pirmajās sacensībās visiem zaudējis, taču nākamajās, kas rīkotas
pēc pārtraukuma vasaras brīvdienās, kurās viņš smagi trenējās un reizē arī
strādāja, tika gūtas pirmās uzvaras.
Darba
piedāvājums 22 gadu vecumā
Kā Boļeslavs Matusevičs stāstīja, Latvijas Valsts fiziskās
kultūras institūtā (tagad Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmija) iestājies,
vairoties no iesaukšanas padomju armijā. Taču no grūtībām un darba viņš
vairījās. Neatlaidīgi trenējoties, 1960. gadā kļuva par Latvijas vicečempionu,
bet 1961. gadā – par Latvijas čempionu brīvajā cīņā. 1962. gadā izcīnīja
bronzas medaļu tolaik prestižajā Padomju Savienības jaunatnes čempionātā un
reizē ar to ieguva sporta meistara klasi.
Visu rakstu
lasiet 9.aprīļa “Zemgales Ziņās”
Foto: Latvijas
Sporta cīņas federācijas arhīvs
