“Nekad nevajag sevi salīdzināt ar pārējiem,
maksimāli nekoncentrēties, ko par mums padomās citi, un sportot, lai justos
labi un būtu veselīgs, – pie tā vajadzētu pieturēties katram,” saka fitnesa
treneris Toms Zaķevics, rosinot ikvienu atrast sev piemērotu veidu, lai
kustētos un dzīvotu aktīvi, nepakļaujoties depresīvam pagurumam. Sarunā ar
“Ziņām” viņš stāsta, kā pats nonācis līdz trenera arodam un cik svarīgi ir būt
aktīvam.
– Kā nonāci līdz fitnesa trenera amatam? Ar ko nodarbojies pirms tam?
Mācījos Jelgavas 4. vidusskolā mūzikas novirziena klasē. Kādu
laiku bija arī sava rokgrupa. Pēc tam “Turībā” apguvu uzņēmējdarbību, gandrīz
arī pabeidzu tur studijas, taču tā sanāca, ka jau mācību laikā sāku nodarboties
ar biznesu un, kā tas mēdz gadīties, augstskola palika otrajā plānā. Man kopā
ar vēl vienu partneri bija kokzāģētava Valmiermuižā, kur pamatā ražojām
produkciju Somijas tirgum. Kā jau jauniem čaļiem notiek, mūsu uzņēmējdarbības
ceļi ar laiku pašķīrās. Kad beidzās tas bizness, nāca citi projekti. Kādu laiku
es strādāju Vecrīgā bārā. Divu gadu garumā piedzīvoju kārtīgu tusiņu laiku. Tad
pa dienām sanāca gulēt, vakaros strādāt. Paralēli man radās ideja, ierosmi
aizgūstot no Somijas, veidot polsterus autostāvvietām. Bija vēl visādi biznesa
projekti. Un tad vienā brīdī es sapratu, kas viss, ko daru, man nesagādā prieku
un piepildījumu. Bija iestājies periods, ka īsti nezinu, ko gribu, ģimenē arī
bija pārdzīvots pasmags posms. Tas rosināja pieņemt lēmumu dzīvē kaut ko krasi
mainīt, tā nonācu pie domas doties uz ārzemēm, respektīvi, uz Austrāliju. Biju
jau izrunājies ar onkuli, kurš agrāk bija dzīvojis šajā valstī, sāku kārtot
nepieciešamos dokumentus. Tad pienāca kāds vakars, ko uzskatu par liktenīgu. Es
aizbraucu pie māsas, ar kuru mums ir ļoti labas attiecības. Māsa apraudājās, ka
es braukšu prom, un teica, ka tomēr ģimenei vajadzētu turēties kopā. Viņa
uzdeva man jautājumu: “Kas ir tas, ko tev patiešām patiktu darīt?” Uz to es
īsti nevarēju atbildēt – nezinu, nekas mani nesaista. Tā vārdu pa vārdam māsa
mani rosināja padomāt, sakot: lai arī cik grūti būtu gājis, tu nekad neesi
atmetis ar roku sportam un treniņiem, varbūt tas tevi interesētu? Tas bija kā
ar bomi pa galvu, es sapratu – jā, es gribētu trenēt citus!
Visu interviju lasiet 8.oktobra “Zemgales Ziņās”
Foto: Ruslans Antropovs
