Intervija ar Jelgavas Ledus sporta
skolas (JLSS) audzēkni Ričardu Briņecu, kurš 17 gadu
vecumā ir izcīnījis tiesības spēlēt “Optibet” hokeja līgas
komandā “Zemgale/LLU”. Stāsts par to, kā viņš kļuva par
hokejistu, ko darījis, lai sasniegtu savus mērķus un par to, kā
viņš tiek galā ar pandēmijas ierobežojumu izaicinājumu.
– Cik gados tu sāki spēlēt hokeju?
Es sāku spēlēt no desmit gadu vecuma, kad
vecāki mani pirmo reizi uzlika uz ledus. Jo mans brālis spēlēja
pirms tam hokeju un vēl futbolu. Gāju brāļa gaitās un izdomāju,
ka varētu pamēģināt uzspēlēt hokeju.
– Tavs brālis Raitis Briņecs. Viņš
spēlēja “Prizmā”, tad amatieru hokejā un ir Latvijas hokeja
federācijas tiesnesis. Viņš ir “vainīgs” pie tā, ka tu sāki
spēlēt?
Jā (smaida).
– Tu sāki spēlēt aizsarga
pozīcijā?
Sākumā mums bija trenere Eva Dinsberga,
kura mana auguma dēļ saskatīja mani aizsardzībā. Nospēlēju
pāris sezonas aizsardzībā un tad jau pārgāju uz uzbrukumu.
Nomainījās treneris un Jevgeņijs Ļinkēvičs pārvilināja mani
uz uzbrukumu.
– Sākumā tu spēlēji JLSS-2, bet
tad pārgāji uz JLSS-1, kur tev bija tādi komandas biedri, kā
Klāvs Veinbergs, Artūrs Karaša, Bogdans Hodass, Artjoms Leščenko.
Jums tur bija ļoti laba kompānija. Visi draudzējāties tajā
laikā?
Ar šiem puišiem jau no bērnības spēlējam
ilgu laiku. Tagad ar vienu, otru joprojām spēlēju kopā. Mēs jau
no bērnības identiski iespēlējāmies un tas arī deva vēlāk
rezultātus.
– Jūs ārpus hokeja arī
draudzējaties vai vairāk tomēr hokeja hallē?
Ārpus hokeja mēs noteikti uzturam sakarus
un kontaktus. Brīvajā laikā dodamies uzspēlēt hokeju, kur tas ir
iespējams ar skrituļslidām un nūjām. Dodamies ārā, kā arī uz
ledus uzturam labu kontaktu.
– Tev, kā aizsargam bija diezgan
rezultatīvas sezonas kopš U-10. Jūs ņēmāt trešās, otrā
vietas valsts čempionātos. Bet tev, kā aizsargam bija riktīgi
rezultatīvas spēles. Otrajā sezonā tev bija 11 vārti un 6
piespēles. Trešajā – 10 vārti, 13 piespēles. Bet tu tajā
laikā bija aizsarga pozīcijā. Vai tava rezultativitāte bija
iemesls, kāpēc tevi ielika uzbrucēja pozīcijā?
Jā, noteikti. Kad nomainījās treneru
korpuss, viņi skatījās statistiku un kā es apliecināju sevi uz
ledus. Treneris pienāca viens un viens pret viens ar mani uzdeva jautājumu:
“Kur tu gribētu spēlēt? Uzbrukumā vai aizsardzībā?”. Es jau
labu laiku rezultatīvi spēlēju aizsardzībā, un treneris kopā ar
mani pieņēma lēmumu, ka es pāriešu uz uzbrukumu.
– Tev tā sezona kaut kādā veidā
ir palikusi atmiņā?
Jā, pēdējā vai pirmspēdējā sezonā,
kad es vēl spēlēju aizsarga pozīcijā, es biju čempionāta
rezultatīvāko spēlētāju trijniekā. Tās arī ir manas spilgtākās atmiņas.
– Tevi vienpadsmit gados ielika
uzbrucējos uz sezonā sameti 18 vārtus un atdevi 11 piespēles. Tev
pēc tam tas nemaz nav mazinājies. It īpaši 2016./17. gadu sezonā,
kad tu guvi 65 vārtus, atdevi 58 piespēles, 123 rezultativitātes
punkti, par vienu punktu mazāk nekā Klāvam Veinbergam un tas viss
32 spēlēs.
Jā, tā bija mana labākā sezona.
– Tu bija Latvijas trešais
rezultatīvākais jaunietis un jūs kopā ar Klāvu apsteidza tikai
Laviņš juniors.
Jā, tur bija kaut kādi divi vai trīs
punkti līdz pirmajai vietai.
– Ar ko tā sezona atšķīrās? Tev
tad bija 13 gadu.
Tā sezona bija izcila mums visiem, kā
kolektīvam, kurš bija ļoti labs tajā gadā. Treneris vasarā bija
mūsos ielicis labu fizisko bāzi, jo varēja redzēt, ka komanda ir
gatava sezonai. Tāpēc mēs arī gājām cīnīties par medaļām un
to arī izdarījām.
– Tev tajā laikā bija kāds elks no
hokeja pasaules, kuram tu gribētu līdzināties?
Jā, vispār man ir vairāki elki, kuriem es
dodu priekšroku, kam gribu līdzināties un arī tagad sekoju līdzi,
kā viņi spēlē, viņu tehniskam izpildījumam. Mans mīļākais
elks no pašas bērnības, kad es tikai sāku spēlēt, ir Sidnijs
Krosbijs.
– Tavā veiksmīgākajā sezonā tu
jau sāki spēlēt arī U-16 komandā. Tev nekad nav bijušas bailes,
ka tu esi gados jauns, bet tevi paņem uz lielāko komandu un tev
jāspēlē pret pieaugušajiem, kuri ir muskuļaināki un spēcīgāki?
Ko, lai saka. Man augums atļauj to darīt.
Baidīties es nebaidos, jo hokejs ir spēka spēle. Ja tu baidies,
tad tev nav vietas hokejā. Es jau no jaunieša gadiem tiku pa
pakāpēm spēlēt pie gados vecākiem, un mani tas ir ierasts.
– Runājot par bailēm. Haralds
Vasiļjevs man kādreiz pastāstītāja, kā viņš pārvarēja savas
bailes. Viņiem bija jāspēlē pret pieaugušajiem un viņš teica,
tā: “Man bija šausmīgi bail, bet izvēlējos pašu lielāko
pretinieku un, kā triecu viņu pret bortu, tā visas bailes
pārgāja.” Vai šis piemērs strādā dzīvē?
Es domāju, ka noteikti, jo ir vairāki
piemēri. Spēlētāji saprot to robežu, kad tu vari izdarīt vairāk
nekā tu domā. Viss ir atkarīgs no paša. Kad vienu reizi būsi “iedevis iekšās” kādam lielākam spēlētājam, tad nākamo reizi
pašam būs labāka aura spēlēt un labāk jutīsies.
– Piecpadsmit gados tu piedzīvoji
savu debiju Jaunatnes attīstības hokeja līgā (JAHL). Tev vispār
patīk, kad tevi paņem “uz augšu”, ka tev uzticas?
Protams, ka man patīk. Vienmēr ir forši
spēlēt pie gados vecākiem čaļiem, mēģināt sevi pierādīt,
tikt līdzi, pilnveidot un attīstīt sevi, kā arī uzstādīt sev
mērķus uz kuriem tiekties. Sezonā, kurā es sāku spēlēt JAHL,
tur bija interesanta situācija, jo mēs vēl bijām par jaunu, lai
spēlētu un varējām startēt tikai pēc Jaunā gada.
– Kā tu tiec galā ar atbildību,
kuru tev uzkrauj treneri? Viņi redz, ka tu vari, paceļ uz augstāku
komandu, bet tu jau pats saproti, ka vari jebkurā brīdī tikt
nosūtīts zemāk. Kā tu tiec galā ar tik lielu atbildību?
Pavisam vienkārši. Mēģinu katru treniņu
rādīt labāku sniegumu. Uz katru treniņu nāku sagatavots
un koncentrējies. Trenējos ar pilnu atdevi. Protams, kā jaunajam
sākumā ir grūti spēlēt pret gados vecākiem spēlētājiem, bet
tad kad tu esi tajā visa procesā iekšā – trenējies, spēlē,
uzkrāj pieredzi, tad jau tālāk viss aiziet.
– Pandēmija šogad tev “salauza” visu
sezonu. Sākumā tev atņēma iespēju spēlēt izslēgšanas spēļu
kārtā un tu paliki bez treniņiem. Tagad tu nedrīksti spēlēt pie
pieaugušajiem, jo tu esi nepilngadīgs, bet JAHL tu nevari spēlēt,
jo sacensības tajā ir apturētas. Tas ir liels trieciens jebkuram
sportistam, bet hokejistam it īpaši bez ledus. Kā tu šo laiku
pavadi? Ko tu dari?
Es trenējos. Konsultējos ar treneru
korpusu, ko man vajadzētu uzlabot. Konsultējos ar komandas
fizioterapeitu par to, pie kurām muskuļu grupām man vajadzētu
strādāt, lai tās attīstītu un darītu tās labākas. Protams, arī
treneri daudz kur palīdz, dod uzdevumus, kurus mums spēlētājiem
ir jāizpilda.
– Bet bez ledus ir ļoti grūti?
Bez ledus ir ļoti grūti ieiet ritmā. Svaru
zālē tu vari trenēties, trenēties, cik tu gribi. Bet kad pirmo
reizi uzkāpsi uz ledus, būs, kā būs.
– Vai ir sāpīgi nespēlēt, kad
šosezon komandā spēlē NHL draftēts hokejists un arī spēlētāji
ar milzīgu pieredzi? Tas ir sāpīgi?
Jā, es uzskatu, ka šogad ir ļoti
labs kolektīvs. Komandā ir ļoti laba aura. Ir “bišķi” šķebinoši,
ka nevar spēlēt, kamēr citi komandas biedri spēlē, bet
ierobežojumi paliek ierobežojumi. Bet ļoti gribās spēlēt,
neskatoties uz to, ka nedrīkst. Šajā “Zemgale/LLU” komandā ir
daudz labi spēlētāji, kuri ir paspēlējuši viskautkur un man,
kā jaunajam ir ko mācīties no pieredzes bagātiem hokejistiem un
uzklausīt viņu piezīmes, kas man būtu jāuzlabo.
– Ko tu varētu ieteikt saviem
Jelgavas Ledus sporta skolas (JLSS) biedriem, pārējiem hokejistiem
šajā pandēmijas laikā, lai viņi turpinātu mīlēt hokeju,
domātu par viņu, sapņotu un gatavotos brīdim, kad viņus palaidīs
uz ledus?
Es ieteiktu būt labā fiziskā kondīcijā,
lai uzkāpjot uz ledus būtu vieglāk ieiet formā. Tieši tagad, kad
nav ledus nodarbības, ir iespēja padziļināti pastrādāt pie
fiziskās formas, kurai hokejā jauniešu gados ir liela nozīme.
Piestrādāt pie saviem plusiem un mīnusiem. Kā arī gatavoties
ledum. Padriblēt, pamētāt ripu ārpus hokeja halles vai mājās,
aiziet paskrituļot.
Mums izdevās arī uzdot pāris
jautājumus Ričarda brālim – Raitim Briņecam, kurš bija viens
no iemesliem, kāpēc Jelgavā aug perspektīvs, jauns hokejists.
– Raiti, vai brāli apzināti
mudināji spēlēt hokeju vai viņš vienkārši skatījās uz tevi?
Nu, nē. Tas viss notika organiski, jo
sākumā viņš brauca līdz uz spēlēm un tikai skatījās. Domāju,
kad viņš bija pavisam mazs, tas viņu tik ļoti neinteresēja. Bet
gadiem ejot, tas viss pieauga arvien vairāk. Ja tavs brālis spēlē,
tad arī pašam gribās uzslidot un pamēģināt. Galu galā, arī
kopā uzspēlēt. Ar laiku tas kļūst profesionālāk. Sāc spēlēt,
tad spēlēt augstākos līmeņos. Un šobrīd “bračka”, tā arī ir
aizgājis.
– Ko tu viņam gribētu novēlēt?
Viņam šobrīd ir pusaudža vecums, kad var aiziet neceļos.
Noteikti novēlētu profesionalitāti un
veselību, jo veselība ir tas, ko nekad nevar paredzēt.
Profesionalitāti, jo tev ir jāsaprot ko tu dari, kāpēc tu to
dari. Viens ir tas, ka tev patīk, tas ko tu dari, bet ir pavisam
cits, kad tu paliec ilgāk uz laukuma pēc treniņa, lai atstrādātu
to, kas tev sanāk. Ja tu pie tā strādā, tad ar to vari kaut ko
arī sasniegt. Tās ir tās divas lietas, ko es viņam gribētu
novēlēt. Veselību un profesionalitāti. Un arī, protams, veiksmi,
jo bez tās nav nekā.
Foto/Video: Ruslans Antropovs
