Jau
vairāk nekā gadu pasaule cenšas uzveikt Covid-19. Tomēr līdzās tam nekur nav
pazudušas citas slimības. Īpaši satraucoša situācija ir hronisko slimību jomā,
jo, vairoties no saslimšanas ar vīrusinfekciju, pacienti daudz retāk apmeklē
speciālistus. Tāpēc onkologi ceļ trauksmi un aicina sabiedrību pievērst lielāku
uzmanību savai veselībai. Kampaņā “Olnīcu vēzis uz sarkanās līnijas” izceļ
vienu no izplatītākajiem audzēju veidiem sievietēm – olnīcu vēzi. To Latvijā ik
gadu atklāj 250–300 sievietēm.
Olnīcu
vēzis – cik sen zināms?
Medicīnā
olnīcu vēzis ir zināms jau vairāk nekā
150 gadus. 1809. gadā tika fiksēts pirmais olnīcu audzēja izņemšanas
gadījums, kurš medicīnas vēsturē ir ļoti nozīmīgs, jo audzēja lielums bija
sasniedzis 22 mārciņas. Vēsturiski olnīcu vēzis tika klasificēts
cistiskajos un cietajos audzējos, izšķirot tos pēc lieluma un rakstura. 1961. gadā
šī klasifikācija tika aizstāta ar olnīcu morfoloģisko histopatoloģisko
verifikāciju. Tas noteica, ka no terapeitiskās statistikas par olnīcu epitēlija
audzējiem ir jāizslēdz pirmie neoplazmas gadījumi, kas radušies hormonu,
dzimumšūnu audzēju un metastātisku karcinomu gadījumos. 1970. gadā kā
viena no ārstēšanas metodēm bija medikamenta melfalāma lietošana, diemžēl tas
izrādījās neefektīvs. Vēlāk Apvienotajā Karalistē sāka jaunas medikamentu
grupas izstrādi, kuras sastāvā ir aktīvā viela cisplatīns. Tas ļāva strauji
attīstīties ķīmijterapijai. 1971. gadā Pasaules Veselības organizācija (PVO)
izdeva audzēju klasifikāciju, kurā olnīcu audzējus iedalīja serozās vai
mucinozās cistās, endometrija audzējos, mezonefriskajos audzējos, karcinomās un
neklasificētās karcinomās. 1999. gadā PVO šo klasifikāciju nedaudz
mainīja, pievienojot papildu grupas un mainot atsevišķus nosaukumus. Pirmās
ziņas par to, ka ir panākts progress olnīcu vēža diagnostikā un ārstēšanā, tika
saņemtas 1983. gadā. Ārstēšanā tika izmantota ķīmijterapija un ķirurģiskā
terapija, kā arī testēta radioterapija. Pēdējo 30 gadu laikā gūtie panākumi
olnīcu vēža skrīningā, diagnostikā un ārstēšanā liecina, ka esošās metodes ir
veicinājušas progresu cīņā ar šo slimību.
Ārstēšana
Olnīcu
vēzim nav specifisku simptomu, tāpēc vairums pacienšu ar šo diagnozi pie ārsta
nonāk vēlīnā stadijā. Pirmās pazīmes, kas varētu liecināt par olnīcu vēzi, ir
traucēta kuņģa uz zarnu trakta darbība, vēdera pūšanās un samazināta apetīte.
Var parādīties sāpes vēderā vai neskaidra vēdera apjoma palielināšanās, kam
iemesls ir šķidruma uzkrāšanās vēdera dobumā, ko producē olnīcu audzējs. Šie
simptomi parasti tiek ignorēti un netiek saistīti ar ginekoloģisku saslimšanu.
Tāpēc ļoti svarīgas ir regulāras vizītes pie ginekologa, ultrasonogrāfijas
izmeklējums, asins analīzes, ārsta apmeklējums, līdzko parādās kaut mazākie
simptomi.
Ja
rodas aizdomas par olnīcu vēzi, sievietei veic asins analīzes, nosaka arī
onkoloģiskos marķierus (CEA, CA125, HE4), kas ir bioloģiski aktīvas vielas, kuras
izstrādājas organismā, un palielināta to produkcija var liecināt par audzēja
klātbūtni. Taču jāatceras, ka olnīcu audzēja marķieri ir tikai papildu
informācija ārstam. Ir arī dažādas citas situācijas, kuru gadījumos šo marķieru
rādītāji var būt nedaudz paaugstināti. Piemēram, fizioloģiski CA125 palielinās
grūtniecības laikā, pirms mēnešreizēm vai pēc tām, kā arī ja ir hroniski
iekaisumi. Olnīcu vēža gadījumā CA125 pieaugums var būt vairākos simtos.
Ja
sievietei ģimenē kādai asinsradiniecei – vienalga, mammai, māsai, vecaimātei,
mammas māsai – bijis olnīcu vai krūts vēzis, tad pasaules vadlīnijās iesaka
veikt ģenētiskās analīzes, lai noteiktu gēnu – BRCA1 un BRCA2 – mutāciju. Mūsdienās olnīcu vēzis tiek pielīdzināts
hroniski ārstējamai slimībai. Ja vēzis tiek
diagnosticēts laikus, ir iespējams nodrošināt mērķtiecīgu un inovatīvu
terapiju, kas pagarina dzīvildzi.
Latvijas
Onkologu ķīmijterapeitu asociācijas vadītāja Aija Geriņa-Bērziņa: “Ārstēšana ir
atkarīga no audzēja stadijas un lokālās izplatības. Ja audzējs ir lokāls, tad
ārstēšana tiek sākta ar operāciju. Pēc operācijas izoperētais materiāls tiek
nosūtīts patologam, kur notiek detalizēta vēža šūnu analīze, pēc kuras var
noteikt audzēja šūnu sastāvu, potenciālu un aktivitāti. Patologs ir viens no
svarīgākajiem speciālistiem vēža diagnozes noteikšanā, kas būtiski var ietekmēt
tālāko ārstēšanas taktiku un slimības prognozi. Pēc operācijas ārstu konsilijs
atkarībā no audzēja stadijas lemj par pacientei piemērotu tālāko sistēmisku
terapiju. Paciente tiek nosūtīta pie onkologa ķīmijterapeita, jo bieži
nepietiek tikai ar audzēja izoperēšanu. Pēc šī slēdziena pacientei tiek sākta
ķīmijterapija. Onkologs ķīmijterapeits, nozīmējot sistēmisko terapiju, ņem vērā
iegūtos operācijas materiāla histoloģiskos datus un slimības stadiju. Mūsdienās
terapijas izvēli nosaka arī gēnu BRCA1 un BRCA2 mutāciju klātbūtne vēža audos,
īpaši, ja slimība ir izplatītā stadijā vai ir konstatētas attālas metastāzes.
Mērķis ir izvēlēties precīzāko, individuāli piemērotāko un efektīvāko terapiju
slimības izskaušanā un dzīvildzes pagarināšanā, domājot arī par pacientes
dzīves kvalitāti.”
Dzīvildze
Latvijā un Eiropā
Diemžēl
prognozētā dzīvildze olnīcu vēža gadījumā ir zema. Eiropā 60% pacienšu pēc
slimības atklāšanas nomirst tuvāko piecu gadu laikā, 30% – pirmā gada laikā.
Sievietēm,
kurām ir olnīcu vēzis un konstatēta pozitīva BRCA gēna mutācija, ļoti efektīvi
darbojas PARP inhibitorus saturoši medikamenti, kas ļauj pilnībā apturēt
slimības attīstību pat uz vairākiem gadiem. Tie ir pieejami sievietēm gan
Lietuvā, gan Igaunijā, taču Latvijā pacientēm nākas samierināties vien ar
ķirurģisku ārstēšanu un ķīmijterapiju. “Situācija, kurā ir nonākušas olnīcu
vēža pacientes, ir absurda un absolūti nepieļaujama. Saskaņā ar
starptautiskajām vadlīnijām ārstēšana ar PARP inhibitorus saturošiem
medikamentiem tiek uzskatīta par standarta terapiju, ko saņem pacientes visā
Eiropā. Šos medikamentus saviem pacientiem šobrīd var izrakstīt mūsu kolēģi
kaimiņvalstīs, un nav skaidrs, kāpēc sievietēm Latvijā tie tiek liegti. Šīs
zāles mums ļautu no drošas nāves glābt vairākus desmitus jaunu sieviešu katru
gadu,” stāsta onkoloģe ķīmijterapeite Aija Geriņa-Bērziņa. Lielākā daļa olnīcu
vēža pacienšu ir gados jaunas sievietes no 30 līdz 60 gadiem darbspējīgā
vecumā, kas maksā nodokļus un būtu tiesīgas saņemt palīdzību no valsts.
Veselības
ministrija (VM) savukārt informē, ka pašlaik visām pacientēm ar olnīcu vēzi
zāļu iegādes kompensācijas sistēmā ir pieejama ķīmijterapija un inovatīvā
terapija ar bevacizumabu, liposomālo doksorubicīnu, savukārt pacientēm ar BRCA
mutāciju – inovatīvās zāles niraparibs. VM parlamentārais sekretārs Ilmārs
Dūrītis: “Nav korekti uzskatīt, ka Latvijā olnīcu vēža pacientes nav
nodrošinātas ar inovatīvas terapijas ārstēšanas iespējām. Nacionālajā veselības
dienestā (NVD) ir saņemts iesniegums arī medikamenta olapariba iekļaušanai
Kompensējamo zāļu sarakstā (KZS) olnīcu vēža pacientēm ar pozitīvu BRCA
mutāciju. Vienlaikus VM informē, ka iesniegumi par zāļu iekļaušanu KZS ir
iesniegti arī tām diagnozēm, kurām nav iekļauti inovatīvie medikamenti,
piemēram, dzemdes kakla ļaundabīgs audzējs, mīksto audu ļaundabīgie audzēji, un
šie pacienti atrodas daudz diskriminējošākā situācijā. NVD ir iesniegti un
izvērtēti iesniegumi par 30 jauniem medikamentiem ar jaunu vispārīgo nosaukumu
onkoloģisko pacientu ārstēšanai. NVD ir aprēķinājis, ka, lai iekļautu
inovatīvus onkoloģiskos medikamentus Kompensējamo zāļu sarakstā, papildus
nepieciešamie budžeta līdzekļi ir aptuveni 28 miljoni eiro pirmajā iekļaušanas
gadā.”
A. Geriņas-Bērziņa komentē VM sniegto
informāciju: “Kā minēja I.
Dūrīša kungs, bevacizumabs (monoklonāla antiviela) un liposomālais
doksorubicīns (ķīmijpreparāts) ir pieejami olnīcu vēža ārstēšanā. No šīgada
janvāra zāļu kompensācijas sarakstā ir iekļauts arī PARP inhibitors niraparibs,
kas ir domāts tikai kā otrās līnijas medikaments, ja attīstījusies slimības
progresija, kā tas ir definēts Eiropas vadlīnijās. Šeit ir sajaukta lietu
kārtība, jo ar olaparibu ir jāsāk ārstēt pirmā līnijā pēc pirmā slimības
recidīva. Pēc jaunākiem pētījumu datiem, terapijai ar olaparibu ir pierādīta
efektivitāte, to lietojot, slimības bez progresijas laiks ir 4–5 gadi, tas ir
milzīgs ieguvums, ja zinām, ka pēc parastās ķīmijterapijas 70% no pacientēm
slimība progresē pirmajos trīs gados pēc diagnozes noteikšanas. Ņemot vērā
izrakstīšanas nosacījumus, vispirms ir jābūt pirmās līnijas efektīvākajai
terapijai, un tikai tad, ja slimība progresē, tiek piemērota otrā līnija.
Mani
kā onkoloģi ķīmijterapeiti, kas ikdienā strādā ar vēža pacientiem, urda
jautājums, kāpēc Latvijas valsts joprojām nevar atrast līdzekļus vēža
ārstēšanā, lai kaut nedaudz “noķertu” vismaz kaimiņvalstis. I. Dūrīša
minētie 28 miljoni eiro onkoloģisko inovatīvo medikamentu kompensācijai Lietuvā
tika piešķirti jau 2020. gadā, tad salīdzināšanai Latvijā tie bija tikai 1,6
miljoni eiro! Un minētie NVD aprēķini vēl nebūt negarantē, ka šo naudu pacientu
ārstēšanai mēs patiešām dabūsim tuvāko gadu laikā. Mēs, onkologi
ķīmijterapeiti, Latvijā esam kā ķīlnieki starp pacientu, valsts kompensācijas
sistēmu un ārstēšanas vadlīnijām. Bieži vien vienīgā pacientu cerība saņemt
mūsdienu vadlīnijām atbilstošu ārstēšanu ir lūgt finansējumu Ziedot.lv
organizācijai, kas, pēc maniem uzskatiem, ir pilnīgs absurds.”
Kad
un kā celt trauksmi?
Olnīcu
vēža ārstēšanā laiks ir viens no galvenajiem faktoriem, tāpēc terapija jāsāk
pēc iespējas ātrāk. Ārsti vēlreiz un vēlreiz atgādina, ka jāmeklē ģimenes ārsta
vai ginekologa palīdzība gadījumos, ja pastāvīgi ir uzpūties vēders un ēdot
ātri rodas sāta sajūta. Ja vēders pūšas regulāri un tas nebeidzas vismaz trīs
nedēļas, tā var būt viena no olnīcu vēža pazīmēm. Arī sāpes vēdera lejasdaļā un
mazajā iegurnī, kā arī bieža urinēšana var būt slimības signāls. Katrā ziņā
aicinām darba ikdienas skrējienā neaizmirst par sevi un ieplānot ginekologa un
mazā iegurņa ultrasonogrāfijas apmeklējumu vienu reizi gadā, bet tām sievietēm,
kurām ģimenē ir bijuši vēža gadījumi, pat divas reizes gadā.
Plašāka
informācija par olnīcu vēzi www.tikaisievietem.lv
Foto: publicitātes
