Stambulas konvencijas norma par īpašu pasākumu īstenošanu sieviešu
aizsardzībai no vardarbības atbilst valsts pamatlikumam, atzinusi Satversmes
tiesa (ST), pārējā daļā ierosināto lietu izbeidzot.
Kā informēja tiesā, ST secināja, ka
konkrētajā gadījumā Ministru kabinetam bija tiesības pieņemt lēmumu par
Stambulas konvencijas parakstīšanu. Līdz ar to Stambulas konvencija ir
parakstīta atbilstoši Vīnes konvencijā un likumā “Par Latvijas Republikas
starptautiskajiem līgumiem” noteiktajām prasībām.
Tāpat tiesa secināja, ka Stambulas konvencijas objekts
un mērķis ir vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē izskaušana,
tādējādi veicinot dzimumu līdztiesību. Līdz ar to arī visi ar Stambulas
konvenciju dalībvalstīm uzliktie pienākumi attiecas vienīgi uz Stambulas
konvencijas piemērošanas jomu atbilstoši tās objektam un mērķim.
ST norādīja, ka ikvienu valsti raksturo tās
konstitucionālā identitāte, kas palīdz to nošķirt no citām valstīm. Tā ir
saturiski ietilpīgs, plašs fenomens, kas sastāv no pēc savas dabas atšķirīgiem
elementiem, no kuriem tikai daļa ir vispārsaistošas tiesību normas. Tādi,
piemēram, ir Latvijas valsts iekārtas identitāti noteicošie demokrātijas, tiesiskuma,
nacionālas un sociāli atbildīgas valsts virsprincipi.
Daļa no Latvijas konstitucionālās identitātes ir
atspoguļota Satversmes 1.pantā un ievadā, kur minētas citastarp kristīgās
vērtības un ietverts postulāts par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības
pamats. ST uzsvēra, ka kristīgo vērtību pieminēšana ir atsauce nevis uz
reliģiju, bet gan piederību Eiropas vai Rietumu civilizācijai. Savukārt atsauce
uz ģimeni nozīmē to, ka šāda sociālās dzīves forma ir morāli un tiesiski
atzīstama.
Gan kristīgās vērtības, gan postulāts, ka ģimene ir
saliedētas sabiedrības pamats, ir vieni no Latvijas konstitucionālo identitāti
veidojošajiem elementiem, kuri palīdz identificēt Latvijas valsti. Šie elementi
ir ārpusjuridiski faktori, kas izriet no vēsturiskiem un socioloģiskiem faktiem
un atspoguļo vērtības, tomēr paši par sevi nav vispārsaistošas tiesību normas.
Tas nozīmē, ka prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību kristīgajām
vērtībām un postulātam par to, ka ģimene ir saliedētas sabiedrības pamats, nav
prasījums par apstrīdētā regulējuma atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību
normām. Ņemot vērā minēto, ST tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma
atbilstību Satversmes ievadam kopsakarā ar Satversmes 1.pantu izbeidza.
ST atzina, ka personas turēšanās pie uzskatiem par
sociālajām lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko šī persona uzskata par
atbilstošām sievietēm un vīriešiem, ietilpst Satversmes 99.panta tvērumā.
ST uzsver, ka demokrātiskā tiesiskā valstī nav
pieļaujams tas, ka valsts uzspiež indivīdam kādu konkrētu pārliecību. Tomēr
valstij ir pienākums indivīdam piedāvāt informāciju par vardarbību un to
izraisošiem faktoriem, lai tādējādi šādu vardarbību novērstu. Tas attiecas arī
uz dzimtē balstītu vardarbību. Tas vien, ka šāda informācija indivīdiem tiek
piedāvāta, nenozīmē, ka viņiem tiktu uzlikts pienākums uzturēt noteiktu
pārliecību. Šāds secinājums izriet citastarp no tā, ka apstrīdētais regulējums
neparedz piespiedu līdzekļu vēršanu pret personu nolūkā panākt, lai tā maina
savu pārliecību.
Ievērojot minēto, ST atzina, ka apstrīdētais
regulējums personai neierobežo Satversmes 99.pantā ietvertās tiesības uz domas,
apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību un izbeidza tiesvedību lietā daļā par
apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 99.pantam.
ST atgādināja, ka tādas ģimenes aizsardzība, kuru
veido bērns un viņa māte un tēvs, ietilpst Satversmes 110.panta pirmā teikuma
tvērumā.
Apstrīdētajā regulējumā paredzētais Stambulas
konvencijas dalībvalstu pienākums nediskriminējošā veidā nodrošināt tādu
aizspriedumu, paražu, tradīciju un citas tādas prakses izzušanu, kuras pamatā
ir ideja par sieviešu nepilnvērtību, pats par sevi neskar valsts pienākumu
nodrošināt ģimenes aizsardzību. Proti, apstrīdētais regulējums neskar
Satversmes 110.panta pirmajā teikumā ietverto valsts pienākumu aizsargāt
ģimeni. Līdz ar to ST izbeidza tiesvedību lietā daļā par apstrīdētā regulējuma
atbilstību Satversmes 110.pantam.
ST arī vērsa uzmanību uz to, ka Stambulas konvencijas
piemērošanas joma aptver tikai vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē
izskaušanu un apstrīdētais regulējums neuzspiež nekādu īpašu laulības vai
ģimenes formu pieņemšanu vai ieviešanu.
ST atgādināja, ka valstij ir pienākums aizsargāt
ikvienu no tādas vardarbības, kas var apdraudēt personas dzīvību vai fizisko un
garīgo veselību, kā arī pakļaut personu spīdzināšanas un cietsirdīgas vai
pazemojošas izturēšanās riskam. Šis valsts pienākums attiecas uz visām valsts
jurisdikcijā esošajām personām – kā vīriešiem, tā sievietēm.
ST arī secināja, ka Latvijas tiesību sistēmā dzimumu
diskriminācijas aizliegums ne vien ietver aizliegumu diskriminēt personu uz tās
anatomisko dzimuma pazīmju pamata, bet arī tiek attiecināts uz sociālajām
lomām, uzvedību, nodarbēm un īpašībām, ko sabiedrība uzskata par atbilstošām
sievietēm un vīriešiem.
ST konstatēja, ka dzimtē balstīta vardarbība Latvijā
vēl aizvien ir saglabājusies un visbiežāk skar tieši sievietes. Tā kā Latvijā
pastāv tādi apstākļi, kas pieļauj atšķirīgas attieksmes noteikšanu pret
sievietēm, lai novērstu dzimtē balstītu vardarbību un nodrošinātu faktisku
dzimumu līdztiesību, secināms, ka īpašo pasākumu īstenošana ir vērsta uz mērķa
– vīriešu un sieviešu faktiska līdztiesība – sasniegšanu. Konkrētāk – Stambulas
konvencijas 4.panta 4.punktā pieļautā atšķirīgā attieksme pēc būtības sekmē to,
ka tiek novērsta dzimtē balstīta vardarbība – proti, tiek novērsti tie
apstākļi, kas prasa īpašu pasākumu īstenošanu attiecībā uz sievietēm.
Līdz ar to ST secināja, ka Stambulas konvencijas
4.panta 4.punktā pieļautajai atšķirīgajai attieksmei ir objektīvs un saprātīgs
pamats, tādēļ tas atbilst Satversmes 91.pantam.
ST atzina, ka Stambulas konvencijas 14.pants uzliek
dalībvalstīm pienākumu atbilstoši situācijai tajās izvērtēt nepieciešamību
veikt konkrētus pasākumus izglītības programmu pārveidošanai un konvencijas
mērķim atbilstošu izglītojošu materiālu izplatīšanai neformālās izglītības
ieguves vietās, kā arī sporta, kultūras, atpūtas vietās un plašsaziņas
līdzekļos un, ja nepieciešams, atbilstoši konvencijas mērķim veikt šādus
pasākumus. Konkrētie pasākumi ir atkarīgi no katras dalībvalsts situācijas un
izglītības sistēmas organizācijas īpatnībām.
Pirms likumdevējs ir izvērtējis to, vai Latvijā
nepieciešams veikt konkrētus pasākumus izglītības sistēmas pārveidošanai, un
attiecīgi veicis šādus pasākumus, nav iespējams pārbaudīt to, vai šie pasākumi
atbilst Latvijas sabiedrības vajadzībām, proti, vai izglītības saturs atbilst
no Satversmes 112.pantā ietvertajām tiesībām uz izglītību izrietošajai prasībai
par izglītības pielāgošanās spēju.
Turklāt tikmēr, kamēr nav veikts konkrēts pētījums par
nepieciešamību veikt Stambulas konvencijas 14.pantā minētos pasākumus Latvijas
izglītības sistēmā un ieviest konkrētus uzlabojumus izglītības programmās, nav
iespējams izvērtēt, vai un kā tie skar vecāku tiesības audzināt bērnus
atbilstoši savai reliģiskajai vai filozofiskajai pārliecībai. Tas nozīmē, ka
Stambulas konvencijas 14.pants pats par sevi nevienai personu grupai neierobežo
Satversmes 112.pantā ietvertās tiesības uz izglītību. Līdz ar to ST izbeidza
tiesvedību lietā daļā par Stambulas konvencijas 14. panta atbilstību Satversmes
112.pantam.
Tiesa vērtēja konvencijas 3.panta
“c” punkta, 4.panta 3.punkta un 12.panta 1.punkta atbilstību
Satversmes ievadam, 1., 99. un 110.pantam, kā arī konvencijas 4.panta 4.punkta
atbilstību Satversmes 91.pantam un konvencijas 14.panta atbilstību Satversmes
112.pantam.
Lieta ST tika ierosināta pēc 21 partiju apvienību
“Jaunā vienotība” un “Attīstībai/Par” Saeimas frakciju
deputāta iesnieguma. Viņi norādījuši, ka Stambulas konvencijas 12.panta 1.punkts
kopsakarā ar 4.panta 3.punktu uzliek valstij veikt vajadzīgos pasākumus, lai
veicinātu izmaiņas sabiedrības domāšanā, attieksmē un nepieļautu diskrimināciju
attiecībā uz cilvēkiem, kuri identificē sevi nevis ar savu bioloģisko dzimumu,
bet ar citu dzimumu.
Viņu ieskatā apstrīdētās normas neatbilst Satversmē
ietvertajām Latvijas valsts konstitucionālo identitāti veidojošām ģimenes un
kristīgām vērtībām, Satversmes 99.pantā ietvertajām tiesībām uz domas un
apziņas brīvību, kā arī Satversmes 110.pantā ietvertajai tradicionālas ģimenes
aizsardzībai.
Pieteikuma iesniedzēji iepriekš norādīja arī uz
Stambulas konvencijas 4.panta 4.punkta iespējamo pretrunu ar Satversmes
91.pantā ietverto diskriminācijas aizlieguma principu. Proti, šajā apstrīdētajā
normā paredzētie īpašie pasākumi vardarbības novēršanai, kuri attiecas tikai uz
sievietēm, varot radīt atšķirīgu attieksmi uz dzimuma pamata.
Viņu ieskatā Stambulas konvencijas 14.pants uzliek
valstij pienākumu iekļaut izglītības programmās jautājumus par personām, kuras
neidentificē sevi ar savu bioloģisko dzimumu, piemēram, transpersonām un
transseksuālām personām. Šāds regulējums esot pretējs Satversmes 112.pantam,
kurā bērna vecākiem esot ietvertas tiesības nodrošināt bērniem izglītību, kas
atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem.
Deputāti uzskatīja, ka bez ST iesaistes varētu būt
apgrūtināta lemšana par konvencijas ratifikāciju Saeimā, ņemot vērā, ka
vislielākās debates, tajā skaitā juridiskie argumenti, līdz šim bijušas tieši
par atsevišķu konvencijā iekļauto tiesību normu atbilstību Latvijas
pamatlikumam. Visaptverošu izvērtējumu par to var sniegt vienīgi ST, kuras
skaidrojums nodrošinātu, ka Saeima, vēlāk lemjot par konvencijas ratifikāciju,
pieņem Satversmei atbilstošu līgumu, iepriekš pauda deputāti.
Foto: pixabay.com
