Pirms
15 gadiem Indra un Miķelis Ducmaņi pārcēlās uz Vircavu. Ar laiku lauku vide un
saimniekošana iepatikās tiktāl, ka nu viņiem ir pašiem sava maizes ražotne un
vesels pulks apmierinātu klientu.
– Pastāstiet, kā jūs kļuvāt par maizes
ražotājiem?
Indra: Tas, kā nonācām līdz maizei, ir garš stāsts.
Abi esam rīdzinieki, ilgus gadus strādājām IT sfērā. Tad vienā brīdī sapratām,
ka Rīga mums ir apnikusi un gribam kaut ko savu. Sākām meklēt vietu, kur
gribētu dzīvot. Doma bija 50 kilometru attālumā ap Rīgu, lai var ērti izbraukāt
uz darbu. Un tā mēs nonācām Vircavā.
Kādu dienu mana jauniegūtā draudzene vircavniece
atbrauca ciemos, nolika uz galda ieraugu un teica, ka man jācep maize.
Jāpiebilst, ka virtuve galīgi nav mana sfēra, taču ieraugs ir atvests, to nevar
laist postā, tādēļ pamēģināju uzcept, un sanāca ļoti garšīgi. Tā sākām mēģināt
vēl un vēl, dāvināt draugiem, līdz cilvēki sāka jautāt – kā varam maizi
nopirkt? Ar to arī viss sākās, cepu aizvien vairāk un sapratu, ka tas aizrauj,
vienmēr gribas kaut ko jaunu izmēģināt. Pamazām darbs, kas bija Rīgā, kļuva
arvien mazāk interesants, un pirms kādiem pieciem gadiem bija jāizdara izvēle.
Protams, lēmums nebija viegls, jo tur ir alga, atvaļinājums, sociālās
garantijas, esi nodrošināts. Te savukārt ne bizness, ne joma nav zināma, taču
viss ļoti patīk.
– Cik maizes šķirņu esat radījuši, un kuras ir
tās populārākās?
Miķelis: Tagad jau vairs neesam skaitījuši, bet, kad
startējām uz novada grantu, mums bija sešpadsmit. Viena no populārākajām ir
trakā sēklu maize, kā to iesaukuši klienti, jo tajā ir ļoti daudz sēklu. Sākumā
mums bija divas sēklu maizes, viena ar vairāk, otra mazāk sēklām, un, lai
atšķirtu, kāda kliente to iesauca par trako. Tā tagad dēvē jau daudzi klienti.
Mēs laikam vienīgie Latvijā cepam čia maizi, ko
patiešām tā var saukt. Ir maizes ar čia sēklām, kur tās ir divu vai trīs
procentu apjomā, bet tikai mums ir piecpadsmit procentu. Šī ir visgrūtākā
maize, jo čia sēklas ir ļoti mitrumu uzsūcošas un bieži mēdz “jokot”. Lai
iemācītos to uzcept, pagāja vairāki gadi.
Visu interviju lasiet 8.jūlija “Zemgales Ziņās”
Foto: Iveta Pavziniuka un no personīgā arhīva
