Pieaugušu cilvēku ar garīgiem traucējumiem veiksmīgu iekļaušanos
sabiedrībā, uzsākot patstāvīgu dzīvi grupu dzīvokļos, savās dzīvesvietās vai
iesaistoties darba attiecībās, lielā mērā apgrūtina tieši sabiedrības
attieksme, stereotipi un apkārtējo izpratnes trūkums, kampaņas “Cilvēks,
nevis diagnoze” atklāšanas pasākumā stāstīja Labklājības ministrijas
valsts sekretāra vietniece Līga Āboliņa.
“Mums patiesi ir kur augt, jo, ja tas tā nebūtu,
tad nebūtu arī vajadzības pēc šādām kampaņām,” sacīja Āboliņa.
Par iedzīvotāju nelabvēlīgo attieksmi, izvietojot
pakalpojumus cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem tuvu viņu dzīvesvietai, liecina
arī konkrēti piemēri, kad vietējie ir aktīvi pauduši savu neapmierinātību.
Piemēram, 2018.gadā šāda situācija izveidojās Ādažos, vēlāk – 2019.gadā – arī
Daugavpilī, bet šogad arī Ogrē. “Ir viegli pateikt vārdos “jā, mums
vajag”, bet tiklīdz šie cilvēki varētu dzīvot mums blakus, mēs uzreiz
parādām savu attieksmi,” skaidroja resursu centra cilvēkiem ar garīgiem
traucējumiem “Zelda” vadītāja, kampaņas eksperte Ieva
Leimane-Veldmeijere.
Viens no veidiem, kā uzlabot sabiedrības attieksmi
pret personām ar garīgiem traucējumiem, ir kampaņu rīkošana, taču, kā atzīmēja
centra vadītāja, būtiska ietekme ir arī tam, kā šie jautājumi tiek atainoti
medijos.
Katru gadu no 50 līdz 60 cilvēkiem ar garīgiem
traucējumiem atstāj institūcijas, lai sāktu dzīvi sabiedrībā – vai nu savos,
vai grupu dzīvokļos. Labklājības ministrijā skaidro, ka turpmāk viņu dzīves
kvalitāte lielā mērā būs atkarīga no tā, kādus sabiedrībā balstītus
pakalpojumus un apkārtējo atbalstu viņi varēs saņemt.
Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu
departamenta vecākā eksperte Kristīne Lasmane atzīmēja, ka cilvēkiem ar
garīgiem traucējumiem kopumā ir vajadzīgs lielāks atbalsts nekā pārējiem, bet
tas nenozīmē, ka viņi nevar dzīvot savā dzīvoklī vai strādāt algotu darbu.
“Visvairāk izplatītais sabiedrībā valdošais mīts
– cilvēki ar garīgiem traucējumiem, kas neatrodas institūcijās, ir drauds
apkārtējiem. Realitāte ir gluži pretēja – ASV ir veikti pētījumi, kas rāda, ka
vardarbīgus noziegumus lielākoties veic cilvēki bez psihiskiem traucējumiem,
savukārt cilvēki ar garīgiem traucējumiem bieži vien ir vardarbības
upuri,” atklāj Lasmane.
Noraidoša sabiedrības attieksme esot arī pret
pakalpojumu sniegšanas vietām ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem. Vienīgi pret
pakalpojumiem, kas paredzēti bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, sabiedrībā
neesot tik daudz iebildumu arī tajos gadījumos, kad to sniegšanas vietas
atrodas kaimiņos. Taču bērni ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī viņu vecāki
ar sabiedrības noraidošo attieksmi un stereotipiem vairāk saskaras individuāli.
Tāpēc vecāki nereti norobežojas no sabiedrības ne tikai praktisku un subjektīvu
apsvērumu, bet arī apkārtējo reakcijas un attieksmes dēļ.
Kā atzīmē speciālisti, psihē ir dažādi automātiski
aizsardzības mehānismi, kas cita starpā nosaka intuitīvu vēlmi norobežoties no
cilvēkiem, kuri izskatās vai uzvedas atšķirīgi. Šo intuitīvo vēlmi jeb reakciju
var pārvarēt, veicinot katra sabiedrības locekļa apzinātu attieksmi un sniedzot
pozitīvas saskarsmes iespēju ar deinstitucionalizācijas (DI) mērķa grupu
cilvēkiem. Tādējādi jo vairāk DI mērķa grupu cilvēku iekļaujas sabiedrībā, jo
lielākai tās daļai rodas iespēja viņus iepazīt pozitīvā saskarsmē.
Labklājības ministrijā skaidro, ka DI process ir
saistīts ar ANO Konvenciju par personu ar invaliditāti tiesībām. Šī konvencija
nosaka, ka cilvēkam ar invaliditāti ir vienlīdzīgas tiesības dzīvot sabiedrībā
un baudīt tādu pašu izvēles brīvību kā citiem. Lai tas notiktu, valsts
pienākums ir izveidot un sniegt pakalpojumus, kas nodrošina šo tiesību izmantojumu
un ir vērsti uz cilvēka iekļaušanos un līdzdalību sabiedrības dzīvē. Savukārt
ANO Bērnu tiesību konvencija paredz katra bērna tiesības dzīvot ģimenē vai tai
pietuvinātā vidē.
Labklājības ministrija kopā ar plānošanas reģioniem un
šobrīd 115 pašvaldībām visā Latvijā kopš 2015.gada īsteno DI projektus. Šajos
projektos pašvaldības ar Eiropas Savienības fondu atbalstu veido infrastruktūru
un sniedz pakalpojumus pieaugušajiem ar garīga rakstura traucējumiem (garīgiem
traucējumiem), bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un bez vecāku gādības
palikušiem bērniem, tādējādi sekmējot visu šo grupu pārstāvju arvien
pilnvērtīgāku iekļaušanu sabiedrībā.
Līdz DI projektu beigām – 2023.gadam – plānots, ka
tiks sniegti sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi 2100 cilvēkiem ar
garīgiem traucējumiem un 2270 bērniem ar funkcionāliem traucējumiem, kā arī
nodrošināts, ka patstāvīgu dzīvi sāks 700 cilvēku ar garīgiem traucējumiem.
Vienlaikus paredzēts, ka no 1799 līdz 720 samazināsies
bērnu skaits institucionālajā aprūpē, kā arī tiks izveidotas 2473 sabiedrībā
balstītu sociālo pakalpojumu vietas cilvēkiem ar garīgiem traucējumiem un
bērniem ar funkcionāliem traucējumiem. Tāpat iecerēts izveidot 250 pakalpojumu
vietas bērnu aprūpei ģimeniskā vidē, kā arī slēgt trīs valsts sociālās aprūpes
centru filiāles.
Kā viens no projekta mērķiem izvirzīta cilvēku ar
garīgiem traucējumiem, kuri dzīvo ārpus institūcijas un kuriem pieejami
sabiedrībā balstīti sociālie pakalpojumi, īpatsvara palielināšana līdz 45%.
Jau ziņots, ka kopš 2018.gada ir īstenotas divas
informatīvās kampaņas ar nosaukumu “Cilvēks, nevis diagnoze”. Saskaņā
ar 2019.- 2020.gada kampaņas datiem, kopš 2018.gada būtiski audzis iedzīvotāju
skaits, kuri justos ērti komunikācijā ar personām ar garīga rakstura traucējumiem
(no 55% līdz 64%).
Tomēr aizvien sabiedrības attieksme pret cilvēkiem ar
garīga rakstura traucējumiem, bērniem ar funkcionāliem traucējumiem un
ārpusģimenes aprūpē esošiem bērniem ir tālu no vēlamās, tāpēc šogad tiek
īstenota jau trešā kampaņa, kuras aicinājums ir “Nozīme ir tikai tam, kas
mēs esam.
Foto: pixabay.com
