Kognitīvi biheiviorālā
psihoterapeite Baiba Blomniece-Jurāne stāsta, ka arvien biežāk pie viņas nonāk
pusaudži, kuriem parādās trauksme būt sabiedrībā, bailes aiziet uz veikalu,
bailes pieslēgties “Zoom” stundai, kas tiek attaisnotas ar “nebija interneta vai
saplīsa mikrofons”, bailes, ka ar viņu kaut kas notiks. Šie bērni, mācoties un
apmeklējot skolu klātienē, ir bijuši adekvāti, bet simptomi – trauksme un
panika –, kā secina psihoterapeite, radušies izolēšanās ietekmē (kā zināms,
gandrīz visu pagājušo mācību gadu Latvijā skolēni pavadīja, mācoties
attālināti). To vecāku, kuri savām atvasēm neprasīja ievērot stingru izolāciju,
bet gan ļāva brīvāku režīmu, bērni ir emocionāli un sociālpsiholoģiski
veselāki, secina B.Blomniece-Jurāne.
Viņa norāda, ka nav runa par niekiem, bet par
jauniešiem ar diagnozēm, kuri lieto medikamentus. Diagnozes ir visdažādākās –
pašnāvības tendences, pašievainošanās, depresija, veģetatīvā distonija,
obsesīvi kompulsīvie traucējumi, kas izpaužas kā uzmācīgas domas un darbības.
“Šie traucējumi grūti padodas terapijai un
ārstēšanai. “Man ir sevi jāsavaino, jāiegriež,” domā jaunieši, un šīs domas
nevar tā vienkārši aizdzīt prom, aizmirst vai pārslēgt, tās ietekmē emocionālo
sfēru, un cilvēks sāk darīt atkārtotas darbības – piemēram, visu laiku mazgāt
rokas. Un es savā praksē esmu redzējusi bērnus, kuriem rokas nomazgātas līdz
jēlumiem. Tā, ka jāsūta pie dermatologa,” uzsver B.Blomniece-Jurāne. Tāpat
cilvēks, dodoties uz veikalu, var piecas līdz desmit reizes iet atpakaļ, lai
pārbaudītu, vai ir aizslēdzis durvis, un tā arī uz veikalu neaiziet… Diagnoze
nozīmē, ka šie cilvēki nespēj funkcionēt sabiedrībā. “Bērna psihe ir kas vairāk
par sāpošu galvu vai pušumu. To nevar izārstēt, tas ir uz mūžu,” viņa piebilst.
Kā bērniem un jauniešiem palīdzēt?
Visu rakstu lasiet 9. septembra “Zemgales Ziņās”
Foto: Andra Ozola un Baiba Blomniece – Jurāne
