Uz katru pašnāvības gadījumu ir ap 20 mēģinājumu,
tāpēc psihiatri ceļ trauksmi par lielo atšķirību starp to cilvēku skaitu,
kuriem būtu vajadzīga palīdzība, un to, kuri pēc tās reāli vēršas, informēja
Latvijas Psihiatru asociācijā (LPA).
Pēc LPA paustā, kaut arī pašnāvību skaits Latvijā gadu
gaitā pakāpeniski samazinās, starp Eiropas Savienības valstīm Latvija jau
ilgstoši saglabā trešo, ceturto vietu pašnāvību skaita ziņā. Vienlaikus LPA
informācija liecina, ka katru gadu ap 300 cilvēku labprātīgi aiziet no dzīves,
un apmēram 80% no šiem gadījumiem ir saistīti ar neārstētu depresiju.
Jaunākie pētījumi liecina, ka Latvijā ar depresijas
simptomiem ir saskārušies no 7% līdz 8% sabiedrības. Taču no šiem aptuveni 120
000 cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā nonāk tikai 5% jeb aptuveni
četri līdz pieci tūkstoši, lielākoties jau ar vidēji smagu vai smagu depresiju
– tātad ielaistu slimību.
LPA prezidents Māris Taube skaidro, ka pašnāvības
domas ir ierasta smagas depresijas pazīme. Taubes ieskatā, Iemesli, kāpēc
cilvēki nemeklē palīdzību, ir dažādi – diemžēl ļoti bieži tikai tāpēc, ka
neatpazīst depresiju un nenovērtē šīs slimības postošo spēku.
Depresija ietekmē fizisko pašsajūtu, cilvēkam var būt
vājums, miega traucējumi, locītavu sāpes, apetītes zudums, bet viņš ir gatavs
atrast jebkādu fizisku saslimšanu, lai tikai nebūtu jāatzīst, ka problēmas
sakne meklējama psihiskajā veselībā. “Īpaši tas sakāms par vīriešiem,
kuriem šķiet, ka viņiem vienmēr jābūt stipriem un vareniem, sevišķi tad, ja
depresija piemeklē pirmoreiz. Cilvēki paši nesaprot, kas ar viņiem notiek, un,
ja blakus nav neviena, kurš pamudinātu meklēt palīdzību, depresija tiek
ielaista smagā formā. Rezultātā – 85% pašnāvību Latvijā izdara vīrieši,”
norāda psihiatrs.
Vēl viens būtisks šķērslis, kas attur cilvēkus laikus
meklēt palīdzību, eksperta vērtējumā, ir nepietiekams valsts līdzfinansējums
zāļu iegādei. Valsts antidepresantus kompensē 75% apmērā, taču ārsti norāda –
tas nav pietiekami, lai ļautu pacientam izvēlēties piemērotāko medikamentu,
nevis to, kuru viņš var atļauties.
“Diemžēl daļa šo medikamentu mēdz būt dārgi, un,
ja pacientam vispiemērotākais ir kāds no dārgākajiem antidepresantiem, ne visi
cilvēki to var atļauties. Tāpēc antidepresanti būtu jākompensē 100% apmērā.
Turklāt jāņem vērā, ka depresijas simptomi ir mokoši, cilvēks visu redz drūmās
krāsās, nereti ir nobijies vai nokaunējies, jo maldīgi domā, ka depresija ir
viņa paša rakstura vājums, un atrod dažādas atrunas un ieganstus, lai zāles
nebūtu jālieto,” atzīmē Taube, skaidrojot, ka, pacientam liekot piemaksāt
par medikamentiem, pretestība tikai palielinās.
Eksperts uzsver – depresija pati no sevis nepāriet, tā
būtiski ietekmē darba spējas, traucē koncentrēties, pazemina produktivitāti, un
vidēji smagos vai smagos gadījumos bez medikamentu terapijas neiztikt.
LPA kampaņā “Depresijas cena” atgādina –
depresija ir ne tikai smaga slimība, kas var skart jebkuru cilvēku un ietekmēt
viņa un tuvinieku dzīvi, bet arī atstāj negatīvas sekas uz valsts ekonomiku, jo
depresijas pacienti nereti zaudē darbspējas un smagākajos gadījumos arī izvēlas
beigt dzīvi pašnāvībā.
Krīzes mirkļos iedzīvotāji var sazināties ar centru
“Skalbes” pa tālruņiem 67 222 922, 27 722 292. Tāpat var zvanīt
Pusaudžu resursu centram pa tālruni 29 164 747 vai Bērnu un pusaudžu uzticības
tālrunim 116 111. Akūtos gadījumos jāzvana Neatliekamās medicīniskās palīdzības
dienestam pa tālruni 113.
Foto:
pixabay.com
