“Kad sākās karš, mēs palīdzējām Ukrainai ar ziedojumiem un arī pieteicāmies, ka varam pie sevis mājās izvietot patvēruma meklētāju ģimeni,” stāsta jelgavnieks Andress Tuherms. Un notika tā, ka, sazinoties sociālajos tīklos, marta pirmajā pusē Tuhermu ģimene uzņēma Kijevas priekšpilsētā dzīvojošo Poļinu un viņas piecgadīgo meitiņu Anastasiju (Nastju). Jelgavnieki uzsver, ka abas viņu mājās dzīvos tik ilgi, cik tas būs nepieciešams, lai droši varētu atgriezties dzimtenē.
Latvijā ukraiņus labāk saprot
Poļina stāsta, ka nebūtu prom no Ukrainas braukusi. Būtu palikusi kopā ar vīru, turpinājusi savu darbu pārtikas nozarē, kas arī kara laikā nav apstājusies. Ukrainu Poļina atstāja bērna dēļ. Kara sākumā Krievijas karaspēks virzījās tieši uz Kijevu. “Tas bija vēl pirms 8. marta, kad mēs ar vīru sapratām, ka man ar meitu jābrauc prom. Kara ugunis un sprādzienu troksnis nāca arvien tuvāk un tuvāk. Netālu no mūsu mājas šāva Ukrainas armijas lielgabali. Un tu saproti arī to, ka kaut kad šāviņi lidos tiem pretī… Nebija briesmīgi saprast, ka tu vari mirt vai arī ka tavs vīrs var mirt, bet bērns… Nastjas dēļ nolēmām, ka es došos prom,” uzsver Poļina.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
