Mīlestība ir laiks, ko velta viens otram

Saruna ar jelgavnieku Tauberu ģimeni – Ivetu un Andri – notiek nesteidzīgā darbdienas rītā tieši pirms Valentīndienas. No viņiem staro kaut kas netverami gaišs un vienojošs, un tā noteikti ir patiesa mīlestība un uzmanība vienam pret otru. Tā ir sapratne un laika veltīšana otram – tieši tik, lai jūtas neizgaistu.
“Mēs abi nākam no kristīgām ģimenēm un kopā esam 13 gadu,” sarunu iesāk Iveta. “Esmu uzaugusi ar domu, ka gribu draudzēties tikai ar tādu puisi, ar kuru arī vēlāk vēlētos apprecēties.” Tad kādā rudenī, kad Iveta vadījusi jauniešu kristīgo nometni, uz turieni uzstāties bija atbraucis mūziķis Andris. “Tā mēs iepazināmies. Sākumā gan nekādas izteiktas simpātijas nebija, bet man ļoti patika viņa sirds. Andris īstenībā līdzinājās manam tētim – mīļš, gādīgs un izpalīdzīgs. Tas radīja sajūtu, ka esmu satikusi īsto vīrieti,” atceras Iveta. Andris gan atzīst, ka viņš Ivetā iemīlējies no pirmā acu skatiena: “Mani piesaistīja tas, kā viņa rūpējās par nometnes bērniem, un klusībā sapratu, ka tādu es gribētu savu bērnu māti.”
Abi sākuši draudzēties, bet pieņēmuši mūsdienām tik nepopulāru lēmumu – pirms kāzām nekādu seksuālu attiecību, pat ne skūpstīšanos. Laiks pagāja kopējās pastaigās, sarunās un vienam otra iepazīšanā. “Pēc trim mēnešiem sekoja bildinājums, un vēl pēc trim mēnešiem apprecējāmies. Sākumā dzīvojām Rīgā, bet, tā kā esmu jelgavniece, sajutu savu piederību šai pilsētai, un pārcēlāmies uz Jelgavu,” stāsta Iveta.