Tautas nobalsošanai Centrālā vēlēšanu komisija izvēlējusies 7.jūliju. Tad vēlētājiem ir iespēja ar savu balsojumu «par» apstiprināt prezidentes lēmumu neizsludināt grozījumus divos likumos par Latvijas drošības iestādēm.
Tas gan ir tikai tautas nobalsošanas formālais iemesls, taču daudzi balsos tāpēc, ka vēlas paust savu noraidošo attieksmi pret Aigara Kalvīša valdības cinisko rīcību un nerēķināšanos ar viņu viedokli. Katram vēlētājam būs divi biļeteni, kuros ar krustiņu lodziņa pie vārdiem «par» un «pret» būs jāatzīmē sava nostāja. Tie, kas balsos «par», atbalstīs Valsts prezidentes lēmumu.
Valdība gan atkal atkārto, ka referendumam vairs nav jēgas, jo Valsts prezidentei nepieņemamos drošības likumu grozījumus Saeima jau ir atcēlusi, tomēr jāiet un jābalso «par» tāpēc, ka tikai tautas nobalsotu likumu nevienai Saeimai nav tiesību grozīt. 7.jūlijs ir Vairas Vīķes-Freibergas pilnvaru pēdējā diena, un nav zināms, cik neatkarīgs un valstiski domājošs savos lēmumos būs jaunais prezidents Valdis Zatlers.
Vai viņam pietiks gribas un spēka pateikt «nē» tiem, kuriem likuma grozījumi vajadzīgi, lai kavētu Lemberga, «Kempmayer» un citu lietu izmeklēšanu. Šīs miljonu afēras apdraud valdošo politisko eliti ar satricinošiem atmaskojumiem. Ne velti prezidente, kurai ir pieejama plašāka informācija, brīdina, ka «pār dažām galvām karājas Damokla zobens».
To, ka arī V.Vīķe-Freiberga nav droša par turpmāko drošības likumu grozījumu likteni, var nojaust viņas pēdējā uzrunā Saeimai, kurā viņa saka: «Ļoti ceru, ka mans solis un tautas savāktie paraksti tiks uzklausīti kā brīdinājuma zvani un ka ar tiem vien pietiks, lai nevienam nerastos doma šos atsauktos likumu grozījumus pēc manas aiziešanas atkal atdzīvināt.»
«Par» jābalso tāpēc, ka tie 214 tūkstoši vēlētāju, kuri parakstījās par tautas nobalsošanu, apliecināja savu neapmierinātību ar valdošo politiku. Pēc tik vērienīga protesta normālā valstī sekotu valdības demisija vai vismaz nopietna tās darbības pārskatīšana. Pie mums nē. Īsais pieraušanās brīdis pēc drošības likumu apturēšanas sen jau beidzies. Valdošie rullē, kā ierasts. Drošības likumiem jau tiek gatavoti jauni grozījumi.
Slakteris un Spurdziņš Pietkeviča vadībā cerēja vēl līdz šīs Saeimas sesijas beigām sakārtot zemes privatizācijas likumus tā, lai tālredzīgi iznomātos zemes gabalus kāpās un mežā varētu pārvērst par apbūvējamu un privatizējamu teritoriju. Tā sponsori atpelnītu ne tikai partijai saziedoto un tos dažus desmitus latus, kas samaksāti par zemes gabala nomu, bet vēl papildus iegūtu simtiem tūkstošu vērtus īpašumus. Neizdevās, jo prese sacēla troksni. Nekas, to pagūs rudenī, kad nepakļāvīgais TV ziņu dienests un radio būs tā «pārstruktūrēti», ka ziņos tikai par valdošo labajiem darbiem. Tad arī vairs nebūs neviena, kas varētu sacelt trauksmi, ka dižie rausēji plāno privatizēt pirms neatkarības uzņemtās 125 latviešu filmas, tostarp tādus dārgumus kā «Ceplis», «Mērnieku laiki», «Pūt vējiņi» un «Limuzīns Jāņu nakts krāsā».
Ministru kabinetā 7.jūnijā ceļu jau uzsācis attiecīgais rīkojuma projekts, kurā autortiesību privatizācija pamatota ar to, ka šī manta nav nepieciešama valsts pārvaldes funkciju īstenošanai. Privatizācijas instinkta kalngals bija veids, kā valdošie aplaimoja tautu ar jaunu prezidentu. Piecpadsmit Latvijas varenie vienojās, paklausīgais Saeimas vairākums nobalsoja, un, runājot deputāta Lagzdiņa izteiksmīgajā žestu valodā, ciniski piesmēja tautu, kura bija iedomājusies, ka deputātu pienākums ir apspriesties ar vēlētājiem un ņemt vērā to gribu.
«Par!» jābalso arī tāpēc, ka ikviena balss, kuru nodosim «par» drošības likumu negrozīšanu, apliecinās, cik neapmierināti esam ar Kalvīša īstenoto politiku – nemitīgi augošo dzīves dārdzību, skolotāju trūkumu skolās, zemajām pensijām, veselības pakalpojumu nepieejamību, skolēnu brīvpusdienu nefinansēšanu. Balsojot mēs sakām valdībai un Saeimas deputātiem, ka viņiem ir jāpierāda tautai spēja pildīt savus pienākumus godprātīgi un ka mums vairs nav pieņemama šī iedomīgi augstprātīgā attieksme pret vēlētājiem. Balsojot mēs protestējam pret to, ka valsts vara kalpo nedaudzu cilvēku savtīgām interesēm. Ikviens, kas balsos «par», pateiks skaidru «nē» valdošās varas patvaļai un tās iecietībai pret korupciju valstī.
Ikvienam no 214 tūkstošiem parakstījušos jāatved sev līdz uz balsošanas iecirkni tikai viens cilvēks, un tautas nobalsošana būs notikusi. Tikai liekot balsi pie balss, mēs apzināsimies savu spēku! Apliecināsim paši sev, ka mums pieder augstākās lemšanas tiesības Latvijā. Mums nav un nevar būt vienalga, kas notiek mūsu valsti. Tautas nobalsošanai jākļūst par mūsu valsts un mūsu demokrātijas atveseļošanās sākumu. Balsojot «par», mēs sakām «Jā!» demokrātijai, atklātībai un pārmaiņām.
