Jelgavā, Palīdzības ielā 4, ir tāda brīvprātīgo biedrība – Latvijas Sarkanais Krusts. Tās ēkai ir sena vēsture – bijusī sarkanā krusta slimnīca jau kopš 1919. gada 1. janvāra.
Līdz 2004. gada martam namu apsaimniekoja Jelgavas Sardzes pulks, bet vēlāk to atstāja Sarkanā Krusta pārraudzībā. Ēkas kopējā platība ir pāri 200 kvadrātmetriem. Aizejot Sardzes pulks to atstāja nesakoptu, ar pamestām vecām mēbelēm, matračiem, gāzmaskām, norautiem vadiem, nosistiem krāniem un tualešu podiem.
Sarkanais Krusts palīdz Jelgavas pilsētas un rajona iedzīvotājiem, dodot viņiem to, ko saziedo un dāvina iestādes, uzņēmumi un privātpersonas. Visi, arī izpilddirektore, strādā brīvajā laikā un bez atlīdzības. Tagad ir brīvprātīgie, kas dežurē un sargā telpas. Sarkanajam Krustam nav tādu līdzekļu, lai uzreiz aprīkotu un apdzīvotu visas telpas. Tādus darbus biedrība veic palēnām un sponsoru un privātpersonu palīdzību.
2006. gada 4. maijā, kaut gan bija valsts svētki, Sarkanā Krusta telpās strādājām divi cilvēki. Ap pulksten 20 pagalmā (vārti nav aizslēgti) ienāca pieci jaunieši apmēram 17 – 19 gadu vecumā un mērķtiecīgi ar akmeņiem un citiem pie rokas atrodamiem priekšmetiem sāka dauzīt logus. Divi pa izsisto logu ielīda ēkā un ar krēslu turpināja ārdīties.
Pateicoties operatīvai policijas rīcībai, trīs vandaļi (kas atradās sētā pie izsistajiem logiem) tika aizturēti. Jelgavnieki prasīja nosaukt viņu uzvārdus. Mēs bijām diskrēti un nepārkāpām cilvēktiesības – bez tiesas to nedarījām.
Pēc 13 mēnešiem notika tiesa… Divi jaunieši savu vainu atzina daļēji. Toreiz tika izsisti 12 logi, un zaudējumi novērtēti 1246 latu apmērā. Tiesneses viedoklis – 4. maijs ir svētku diena, tā ir valsts ēka, ne privātīpašums, un tātad pulksten 20 tur nevienam nebija jābūt, miers netika traucēts un darbs kavēts. Tas nekas, ka pa logiem lidoja akmeņi un virs galvas bira stikla lauskas. Ārpusē stāvošie izteica rupjības un solīja (savā starpā runājot) nosist ar ķieģeli, ja kāds parādīsies. Tiesnese uzskata, ka morāls un fizisks kaitējums nav nodarīts. Nezinu, par kādu kaitējumu to saukt, ja iepriekš sakārtotās drēbes vajadzēja bērt ārā no kastēm, lai, kārtīgi izpurinot, atbrīvotu no stikliem. Visas telpas nācās iztīrīt no lauskām un turpmāko nedēļu strādāt caurvējā, jo logi vēl tagad atjaunoti tikai daļēji.
Tiesā jaunieši klaji ņirgājās un apsūdzēto pārstāvji ik pa brīdim izteica aizkarošas piezīmes. Piemēram: «Nebūtu taču nosistas, logiem priekšā restes… Nu un kas, ka bira stikli!… Ja tik nervozas, nevajag tur līst!» Tiesnese un prokurore aizrādīja, ka šī nav cirka izrāde, tomēr uzvedība nemainījās. Vandaļus attaisnoja.
Lūdzu, sakiet – vai laba griba palīdzēt un ziedot savu brīvo laiku ir vajadzīga? Kur meklēt atbalstu, ja Latvijas cilvēku tiesību aizstāvības iestādē (tiesā) šādu huligānisku rīcību uzskata par normālu un attaisnojošu, neliekot samaksāt par izsistajiem logiem? Nu tos nāksies stiklot par ziedotāju līdzekļiem.
Tiesai lietas jāizskata objektīvi, nesaprotu, kādēļ tā šādu jauniešu visatļautību uzskatīja par atbalstāmu.
Aculiecinieks (redakcijas rīcībā ir šīs personas dati).
