Jau pagājis ilgs laiks kopš notikuma, par kuru gribu jums pastāstīt.
2006.gada 24.jūlijā darbā tika pastrādāts noziegums. Celtniecībā vienam no strādniekiem Jānim Kļaviņam (vārds mainīts – red.), atrodoties būvbedrē pašā apakšā, virsū tika uzgāzti bloki. «Cūkas laime», ka gadījums nebija letāls, kaut gan no labās kājas nācās šķirties.
Nav grūti iedomāties, ko tas nozīmē enerģiskam darba cilvēkam, kuram vēl tikai 40. Slimnīcā nācās būt līdz 16.septembrim. Laime, ka visu šo laiku viņu nepameta ne darba biedri, ne draugi, liekot noticēt, ka pasaulē, kaut sakostiem zobiem, var dzīvot tā, kā nu ir.
Tikai paradoksāli, ka tas, kurš traģēdijā bija vainīgs, visu šo laiku neturēja par svētu pienākumu kaut reizi aiziet un paskatīties uz savu «varoņdarbu». Tas viņam neesot pirmais gadījums, un līdz tiesai nekad lieta neesot nonākusi. Ir arī laiks saprast, ka viss paliks sarunu līmenī.
Pēc negadījuma bija ieradušies kaut kādi valdības pārstāvji, un līdz ar to viss beidzās. Bet tam nelaimīgajam jāsedz slimnīcas izdevumi, masiera un psihiatra pakalpojumi. Nebija jau tā kāja vien. Bez glābējiem nevarēja iztikt, un vajadzēja gaidīt pusotru stundu, kamēr viņi ieradās. Kad tā kaudze tika aizvākta, atklājās, ka samīcīts ir viss, kas cilvēkam mīcāms. Tagad jaunam vīrietim invalīdam vēl jāsedz protēzes izdevumi, un tā maksā 800 latu.
Vai tiešām visi izdevumi jāsedz vienam cilvēkam? Vai tiešais vaininieks var palikt nesodīts? Par kaķim vai sunim nodarīto jāatbild, bet te taču dzīvs jauns cilvēks. Vai nevajadzētu kaut morālo kaitējumu atzīt un kaut daļēji atlīdzināt izdevumus? Nealkstu atriebības, bet diez vai ar mierīgu sirdsapziņu tas cilvēks varēs dzīvot.
Vēstules autores vārds ir redakcijas rīcībā.
