Ratiņkērlingam – paraolimpiskās “kristības”

Būdama vienīgā Latvijas pārstāve nupat aizvadītajās ziemas paraolimpiskajās spēlēs, komentētāju nedalītu uzmanību TV sporta pārraidēs izpelnījās ratiņkērlinga komanda. Septiņās no kopumā 11 spēļu tiešraidēm notikumus uz ledus vērotājiem labāk saprast palīdzēja savulaik mūsu kolēģis “Zemgales Ziņās”, Jelgavas Kērlinga kluba biedrs kopš tā pirmsākumiem, tagad arī Latvijas Kērlinga asociācijas ģenerālsekretārs, bet joprojām aktīvs spēlētājs Artis Zentelis. Viņu arī izjautājam – par Pekinas turnīru, kur mūsējie noslēgumā ieņēma devīto vietu, un par pašu spēli, kas plašākam interesentu lokam tomēr salīdzinoši ne tik pazīstama.
– Varbūt vēlreiz atgādini “Ziņu” lasītājiem par niansēm, kas atšķir šo parasportu no klasiskā kērlinga?
Noteikumi pamatā ir tādi paši, vienīgais nav beršanas. Metiens tiek izpildīts, akmeni stumjot un iegriežot ar speciālu nūju. Drīkst arī ar roku, taču, sēžot ratiņkrēslā, to, protams, tik precīzi nevarētu. Tāpat tiek spēlēti astoņi endi. Tāpat notiek arī punktu skaitīšana – kad attiecīgajā endā visi metieni veikti, punktu izcīna komanda, kuras akmens atrodas tuvāk centram. Ja tie, salīdzinot ar pretinieka tuvāko akmeni, ir vairāki, tad vairāk arī nopelnīto punktu. Priekšrocību dod pēdējā metiena tiesības, jo ar vienu precīzu metienu enda beigās var izglābties no nepatikšanām. Pirms spēles sākuma šīs tiesības pirmajam endam tiek iegūtas, diviem spēlētājiem izpildot pa diviem precizitātes metieniem iespējami tuvāk mājas centram. Turpmāk spēles gaitā šīs tiesības vai nu paliek, vai pāriet pie attiecīgā enda zaudētāja.
– Cik svarīga loma ir tieši “birstēšanai”? Vari iedomāties, kā būtu arī klasisko kērlingu spēlēt bez tās?