No vienas puses, uztura speciālisti uzskata, ka
veselam cilvēkam atteikties no gaļas nav pamata, no otras – ar pārmērīgu gaļas
patēriņu saista paaugstinātu vēža risku. Uztura speciāliste Guna Rijkure
atgādina, ko par veselīgu gaļas patēriņu jāzina
grilēšanas sezonas pašā karstumā, savukārt farmaceite Līga Cīrule
atgādina par piesardzības pasākumiem, lai izvairītos no pārtikas saindēšanās.
Ne vairāk
par puskilogramu nedēļā
Lai nepārsniegtu ieteicamo gaļas daudzumu ēdienkartē,
piecas dienas nedēļā vienā no ēdienreizēm var iekļaut aptuveni 80–100 gramus
gaļas. Uzturvērtības ziņā labākais, kas atrodams gaļā, ir olbaltumvielas,
dzelzs un B12 vitamīns. Taču jāatceras, ka cilvēkam tikpat nepieciešami ir arī
antioksidanti, C vitamīns un šķiedrvielas, kas nodrošina normālu gremošanas
sistēmas darbību, lai ar uzturu uzņemtās minerālvielas spētu labāk uzsūkties.
Diemžēl visu šo labumu buķeti ar gaļu vien uzņemt nevar, tāpēc dārzeņus no
ēdienkartes gaļa izkonkurēt nedrīkst.
Grilēta
gaļa īpašās reizēs, nevis ikdienā
Pētījumi apliecina, ka pārmērīgs sarkanās gaļas
(liellopa gaļas, cūkgaļas, jēra gaļas)
patēriņš uzturā saistīts ar lielāku zarnu vēža attīstības risku. “Visvairāk
vēzi izraisošu savienojumu veidojas tad, ja gaļa tiek grilēta un apdedzināta,
cepta uz pannas lielā eļļas daudzumā augstā temperatūrā vai arī grilējot kāds
tauku piliens uzkrīt uz oglēm, radot dūmus – tas veselībai par labu nenāk.
Tādēļ grila ballīti ieteicams baudīt ne biežāk kā reizi nedēļā vai arī
iemācīties gaļu uz oglēm izcept tā, lai šos kancerogēnos riska faktorus pēc
iespējas mazinātu,” iesaka Guna Rijkure.
Kad no
gaļas labāk atteikties
Ar dzīvnieku izcelsmes produktiem, tai skaitā gaļu,
uzņemtais dzelzs organismā uzsūcas vislabāk, turklāt tie satur vērtīgo B12
vitamīnu. Ja no gaļas kādu iemeslu dēļ atsakāmies, jāpadomā, kā ēdienkartē
biežāk iekļaut pākšaugus, zivis, biezpienu, olas, auzu pārslas, kas arī satur
gan olbaltumvielas, gan dzelzi, gan B12. Gadās arī situācijas, kad no gaļas
atteikties iesaka ārsts veselības uzlabošanas nolūkos.
“Visbiežāk no gaļas iesaka atteikties podagras
pacientiem. Tāpat novērots, ka pacientiem, kuri slimo ar artrītu, vieglāk
izdodas panākt slimības remisiju, ja gaļas patēriņu samazina vai no tās pilnībā
atsakās. Retāk dzirdēta kaite, kuras gadījumā gaļu lietot nevajadzētu, ir
hemohromatoze jeb tā dēvētais bronzas diabēts, kam raksturīga pastiprināta
dzelzs uzsūkšanās un nogulsnēšanās orgānos, kas veicina to, ka āda iegūst
tumšu, bronzai līdzīgu nokrāsu,’’ skaidro uztura speciāliste Guna Rijkure.
Uztura
speciālistes un farmaceites zelta padomi
Būtiski zināt, kur gaļa “augusi” – no kuras lauku
sētas šis dzīvnieks nācis, kā savu mūžu pavadījis, jo no tā atkarīga gaļas
kvalitāte. Sevišķi svarīgi zināt produkta izcelsmi, ja uzturā lieto tādus
subproduktus kā aknas, nieres.
Izvēlēties tādu gaļas gabaliņu, kurā nav redzami gaļas
tauki.
Retāk lietot rūpnieciski ražotus gaļas produktus kā
cīsiņus, desas, nagetus, dažādus kūpinājumus, jo tajos parasti ir pievienots
liels sāls daudzums, lai produkts ilgāk tiktu uzglabāts. Savukārt liels sāls
daudzums veicina tūsku un aizkavē šķidruma uzkrāšanos ķermenī.
“Gaļā un citos svaigajos produktos visbiežāk atrodas
baktērijas un vīrusi, taču tie var nonākt uz produktiem arī tad, ja ēdiena
gatavotājs nav nomazgājis rokas pirms gatavošanas, kā arī tad, ja uzturā vai
produktu mazgāšanai tiek lietots piesārņots ūdens. Siltais laiks īpaši rosina
baktēriju vairošanos, tāpēc, lai grilēšana dārzā neizvērstos par nepatīkamu
pārdzīvojumu, jābūt piesardzīgiem – nedrīkst turēt gaļu siltumā vairākas
stundas, nedrīkst griezt to ar vienu
nazi uz viena dēlīša ar citiem produktiem, pirms un pēc gatavošanas ir jāmazgā
rokas. Tāpat jāpievērš uzmanība tam, lai gaļa būtu kvalitatīva – jāseko līdzi
produkta izskatam, smaržai, kā arī jāpārliecinās, ka visos posmos, sākot no
produkta iegādes un uzglabāšanas, līdz gatavošanai un pasniegšanai, ir
ievērotas visas higiēnas prasības,” stāsta farmaceite Līga Cīrule.
Kura gaļa vērtīgāka?
Vislabākā izvēle ir medījuma gaļa
(briedis, stirnu buks, mežacūka), no tās nevajag atteikties, jo savvaļā augušu
dzīvnieku gaļa ir liesāka, tajā ir pat vērtīgā omega-3 taukskābe. Truša gaļa ir
labs dzelzs avots – tā ir liesa un viegli pagatavojama un īpaši ieteicama
topošo māmiņu uzturā. Putnu gaļa (tītars, pīle, vista) – tītara gaļa ir viens
no liesākajiem putnu gaļas veidiem, tomēr jārēķinās, ka visa veida baltā gaļa
satur arī mazāk dzelzs. Cilvēkam, kuram par savu ēdienkarti jāpiedomā rūpīgāk
pazeminātā hemoglobīna dēļ, putnu gaļa nebūs pirmā izvēle. Savukārt cūkgaļā
tauki mēdz „paslēpties”, piemēram, kakla karbonādes gabaliņā tauki nav viegli
saskatāmi, radot priekšstatu, ka produkts ir liess, taču cūkgaļā ir diezgan
augsts tauku procents un, kā zināms,
trekna gaļa, neatkarīgi no tā, vai tā ir cūkas, liellopa, jēra vai pīles
gaļa, nelabvēlīgi ietekmē sirds un asinsvadu veselību, it īpaši tiek veicināta
aterosklerozes attīstība. Sarkanā gaļa (liellops, jērs) ir bagāta ar
piesātinātajām taukskābēm, kas organismam nedod nekā laba, it īpaši, ja runa ir
par svara samazināšanu. Uztura ziņā vērtīgākā liellopa daļa ir vienīgi
muskuļaudi.
Foto: no arhīva
