Maija vidū pusmēneša garumā veicās
paceļot pa Krievijas Tālajiem Austrumiem. Tur Amūras krastā
viesojos pie nanajiem, kas ir sena ziemeļaustrumu tauta, uzlūkoju
plašo ainavu ar Kluso okeānu Sovetskajā Gavaņā. Ciemojos arī
Jelgavas sadraudzības pilsētā Magadanā, kur vēl aizvien pastāv
luterāņu draudze un biedrība “Kolima Baltija”, kā arī
noskatījos, kā ledainās Kolimas upes krastā arteļa “Spokoinij”
vīri skalo zeltu. Šīs pašas vietas apceļoju arī 2016. gadā.
Toreiz “Zemgales Ziņas” publicēja rakstu sēriju ar nosaukumu
“Biznesklasē pa aizrestoto ešelonu pēdām”. Tajos rakstos
lielāks uzsvars bija uz politisko represiju upuru piemiņu, šoreiz
vairāk gribējās paskatīties, kā iet kaimiņvalstī Krievijā.
Tāpat kā pirms gadiem trim, arī šī ceļojuma rīkotājs bija tas
pats 1938. gadā Pēterburgā dzimušais Jurijs Kotovs. Viņa dzīve
pamatā rit Latvijā, tomēr viņš skaitās Latvijas nepilsonis.
Būdams kara laika bērns, Jurijs dzīvē divas reizes ir mācījies
staigāt. Otro reizi – kad līdz pēdējam novārdzis tika evakuēts
no dzimtās pilsētas, kas Otrajā pasaules karā deviņsimt dienas
izturēja vācu armijas aplenkumu jeb Ļeņingradas blokādi. Tieši
šo agrā, neatminamā bērnībā piedzīvoto kara laika ciešanu dēļ
Krievijas aviokompānija “Aeroflot” Juriju Kotovu pielīdzina
frontiniekiem, kas Otrajā pasaules karā cīnījušies padomju pusē.
Tā viņam ir piešķirta privilēģija vienreiz gadā maijā kopā
ar pavadoni (un tas biju es) par brīvu aizceļot uz kādu vietu, kur
lido šīs aviokompānijas lidmašīnas. To izmantojot, Jurijs jau
ceturto reizi lidoja uz Krievijas Tālajiem Austrumiem. Šajā
Krievijas reģionā Magadanas apgabalā 1946. gadā tika izsūtīts
viņa tēvs, tur guļ arī daudzi jo daudzi politiskajās represijās
cietušo latviešu kauliņi.
Ceļojot 2016. gada maijā, Maskavā, lielajā Šeremetjevas lidostā, varēja saskaitīt kādus desmit par nopelniem karā ordeņotus sirmgalvjus (lielākoties sievietes), šogad lidostas uzgaidāmajā zālē redzēju tikai vienu. Viņš stūma pa lidostas zāli bagāžas ratiņus, uz kuriem pats arī atspiedās. Vairums braucēju bija tādi kā mans ceļabiedrs – frontiniekiem pielīdzinātie. Diez vai pienāks tādi laiki, kad bagātā Krievija atmaksās Latvijai okupācijas laikā nodarītos zaudējumus un “Aeroflot” piedāvās padomju gados politiski represētajiem par brīvu apskatīt savas jaunības vietas. Taču uzvara Otrajā pasaules karā Krievijā ir ļoti nozīmīga sabiedrības pašapziņai. To tur piemin bērnu bērni.
Foto: Gaitis Grūtups. Visu rakstu lasiet 6.jūnija “Zemgales Ziņās”
