Turpinoties karstumam, zz.lv aptaujāja
vairākus pieredzējušus cilvēkus par to,
kāda ir viņu pieredze karstuma pārvarēšanā.
Agrākais Jelgavas Latviešu biedrības
priekšsēdis un ārsts Pauli Rēvelis atzīst, ka viņa ģimenei ir
palaimējies dzīvot mājā ar biezām sienām, kas tik ātri
neuzkarst. Viņš jūt līdzi tiem, kam nākas dzīvot padomju laiku
daudzdzīvokļu mājās, kas tika būvētas vienkāršoti un ar
nepietiekamu temperatūras izolāciju. P. Rēvelis piebilst,
glābjoties no karstuma, var lietot pēckara laika “zāles” –
proti, gulēt ejot, ietīties slapjā palagā. Tas jūtami atvēsina.
Drīz vien karstajā istabā palags izžūst, bet pa to laiku cilvēks
var paspēt mierīgi aizmigt. “Tūlīt pēc kara, kad trūka zāļu,
ar slapjiem palagiem dažkārt “nosita temperatūru” arī slimību
gadījumos,” piebilst P. Rēvelis.
Vairākkārtēja Aglonas svētceļojumu
dalībniece Anna stāsta, ka viņai ir ļoti svarīgi, lai karstā
laikā, ejot ārā, galvā būtu lakats vai cepure. “Dažkārt
karstā laikā svētceļnieki aplejas ar aukstu ūdeni, taču tad
svarīgi, lai slapjā drēbe soļojot nenorīvē kājas,” piebilst
svētceļniece. Vēl karstā laikā man svarīgs ir viegls, dzesējošs
vējiņš. Tādu vislabāk saņemt braucot ar velosipēdu,” teic
Anna.
Jelgavnieks Viktors Šatravins, kas ir
dzimis un audzis Azerbaidžānas galvaspilsētā Baku, kur vasarās
bieži vien gaisa temperatūra pārsniedz trīsdesmit un pat
četrdesmit grādus, uzsver, ka Austrumos ir tradīcija karstā laikā
bieži dzert tēju. “Tējkannā to uzlej, pagaida minūtes septiņas
līdz ievelkas un tad karstu arī lieto. Pa glāzei apmēram pusotrā,
bet ne retāk kā divās stundās,” piezīmē V.Šatravins. “Tēju
tur vāra un dzer gan birojos, gan rūpnīcās. Ja darba vietā tēja
tomēr nebija nodrošināta, tad darbinieks parasti ņēma līdzi
termosu no mājām,” atceras jelgavnieks.
Pēteris Baranovskis no Mežciema
atzīst, ka autovadītājiem, viņaprāt, ļoti efektīgs mundruma
uzturēšanas paņēmiens ir sēšanās pie stūres ar basām kājām.
Savukārt agrākais autosportists un šoferis Andris Batars stāsta,
ka 1968. gadā ceļojumā no Krasnovodskas līdz Alma – Atai viņam
ir nācies braukt ar motociklu “Java” pa tuksnesi, kur
uzkarsušajās smiltīs ar basām kājām nostāvēt var tikai īsu
brīdi. Mototūristi pat sacentušies, kurš nostāvēs ilgāk.
Vietējie teikuši, ka tur var pat olas cept. Kopš tā laika
A.Batars vairs neizjūt to, ka dzimtenē varētu būt ļoti karsts.
Karstā laikā viņš iesaka braukt agri no rīta, vēlu vakarā vai
naktī, kad tomēr karstums ir mazāks.
Ar domām par priekšgājējiem karstumā
noskaņoties lūko industriālā kultūras mantojuma eksperts Toms
Altbergs. “Mani stiprina ir atmiņas no tvaika lokomotīvju
kurināšanas kursiem Nīderlandē. Kādu dienu tie norisinājās
lielā krastumā. Man bija trīs stundas jākurina tvaika katls,
turklāt tas jādara, dalot apmēram divu kvadrātmetru lielo
lokomotīves kabīni ar mašīnistu. Jākurina pastāvīgi, bet ar
prātu, atbilstoši ceļa pacēlumiem un kritumiem, kā arī
samazinot jaudu stacijās. Izturēju, un iedomājos, ka savulaik
Latvijā apmēram pusotram tūkstotim tvaika lokomotīvju mašīnistu
un viņu palīgu tā taču bija darba ikdiena,” spriež T.Altbergs.
Viņš piebilst, ka temperatūra tvaika lokomotīves kabīnē var
sasniegt pat 45 grādus.
Foto: no arhīva
