Depresija
ir kluss un viltīgs ienaidnieks, kas piezogas nemanot. Pat ar ilgstošiem
simptomiem daudzi vairās meklēt ārsta palīdzību. Latvijas Psihiatru asociācija
(LPA) uzsāk kampaņu “Depresijas cena”, lai atgādinātu – tā ir augsta:
depresija sagādā ne tikai ciešanas pacientiem un viņu tuviniekiem, bet arī
zaudējumus valsts ekonomikai, jo nereti traucē cilvēkam pildīt savus darba
pienākumus.
Kā liecina kampaņas ietvaros veiktās intervijas ar ārstiem
psihiatriem un depresijas pacientiem*, pacienti atzīst un pieņem depresiju kā
saslimšanu lielākoties tikai pēc ārsta apmeklējuma un apstiprinātas diagnozes,
bet pie ārsta vēršas tikai tad, kad jau ir ļoti slikti. Lai veicinātu
depresijas ārstēšanu, kliedētu dažādus ar to saistītos mītus un mazinātu
pašnāvību statistiku, ko tieši ietekmē smagas depresijas gadījumi, LPA
sagatavojusi rakstu sēriju ar praktiskiem ieteikumiem, kur meklēt palīdzību un
kā palīdzēt cilvēkam, kuram ir depresija. Lai varētu cīnīties, savs ienaidnieks
ir jāpazīst. Tāpēc pirmais raksts ir par to, kā atpazīt depresiju, pirms tā
pārņem savā varā un izsūc visu enerģiju un dzīvesprieku.
Depresija
vai vienkārši slikta oma?
Depresija
ir psihiska saslimšana, kas ietekmē emocijas, domas, uzvedību un ķermeņa
fiziskās reakcijas. Tā izteikti negatīvi ietekmē spēju strādāt, mācīties,
rūpēties par sevi vai citiem. Ikviens kādā dzīves brīdī var justies noskumis
vai nelaimīgs, taču tas ne vienmēr nozīmē, ka sākusies depresija, definē Slimību profilakses un kontroles centrs (SPKC).
To apstiprina arī ārsti.
“Slikts
garastāvoklis un depresija nav viens un tas pats. Slikts garastāvoklis var būt
ikvienam no mums dažādās dzīves situācijās, un tas ir pilnīgi normāli,” saka Ieva Everte, Strenču Psihoneiroloģiskās slimnīcas ārste-rezidente
psihiatrijā. “Depresijai ir raksturīga sezonalitāte, bet ne visiem, kuriem
rudenī uz neilgu laiku pasliktinās garastāvoklis, ir depresija. Tomēr ir
svarīgi būt atbalstošiem un iedrošināt meklēt palīdzību, ja tuvinieks vai
draugs bieži sūdzas par sliktu emocionālo pašsajūtu vai enerģijas trūkumu.”
Kā
liecina Latvijas Psihiatru asociācijas veiktais pētījums, pacienti paši
neatpazīst slimību un arī ilgstošus simptomus pieņem kā normālu, pārejošu
emocionālo stāvokli. Ārste skaidro: par depresiju var runāt, ja vismaz divas
nedēļas cilvēks izjūt tādu simptomu kopumu kā pazemināts garastāvoklis
lielāko dienas daļu bez noteikta iemesla, interešu, dzīvesprieka un enerģijas
trūkums, izteikta vainas vai nevērtīguma sajūta, grūtības koncentrēties darbam
vai pieņemt lēmumus, kavētas reakcijas, kam var pievienoties jebkādi miega
traucējumi (gan bezmiegs, gan pārmērīga miegainība), apetītes izmaiņas,
nevēlēšanās baudīt intīmu tuvību, domas par pašnāvību. Dažādiem cilvēkiem var
būt dažādi depresijas simptomi un atšķirīgs simptomu smagums. Ne visiem, kuri
slimo ar depresiju, ir pilnīgi visi simptomi, tāpēc, ilgstoši jūtot kaut vai
dažus no tiem, būtu ieteicams vērsties pie ģimenes ārsta vai psihiatra, kurš
noteiks diagnozi.
Neredzamā
slimība
Tie,
kas dzīvo līdzās, var arī nepamanīt, ka cilvēka uzvedība pakāpeniski mainās,
liecina ārstu pieredze. Cilvēks var kļūt klusāks, noslēgties sevī, izjust sevi
kā apgrūtinājumu citiem, katrā situācijā saskatīt tikai to, kas varētu noiet
greizi, vairs neinteresēties par nodarbēm, kas iepriekš sagādājušas prieku.
Kāds, kurš bijis dzīvespriecīgs, kļūst drūms, vairs nejoko un nesmejas par
jokiem.
“Šīs
pārvērtības nenotiek vienā dienā,” skaidro Dr. Ieva Everte. “Tas notiek
pakāpeniski, un tie, kuri ikdienā dzīvo blakus, gluži nemanot pierod pie šīm
pārmaiņām. Jautājot pacienta tuviniekam, kad sākušies simptomi, nereti dzirdam
atbildi – es pat nepamanīju, varbūt pirms diviem vai trim mēnešiem.”
Arī
izskatā izmaiņas ne vienmēr uzreiz var pamanīt. Cilvēks var censties
sapucēties, dodoties uz darbu, un, izejot no mājām, seju savilkt smaidā, kaut
gan iekšēji jūtas galīgi sagrauts. Depresijai kļūstot smagākai, jau var kļūt
grūtāk parūpēties par savu izskatu un veikt ikdienas higiēnas procedūras –
izmazgāt matus, izmazgāt un izgludināt apģērbu, iztīrīt zobus. Miega traucējumu
dēļ var veidoties loki zem acīm, var būt ļoti zems enerģijas līmenis, cilvēkam
ir grūti koncentrēties darbam. Apetītes trūkuma dēļ cilvēks var zaudēt svaru.
“Pacienti mēdz stāstīt, ka nekas vairs negaršo, visas dienas garumā var iztikt
ar gabaliņu maizes, kaut arī dzīvesbiedrs atstājis ledusskapī ēdienu, kas būtu
tikai jāuzsilda,” stāsta ārste. “Tāpēc svara zudums ne vienmēr ir uzskatāms par
kaut ko labu un komplimentus par to nevajadzētu izteikt, ja vien neesat pilnīgi
pārliecināti, ka cilvēkam ir tiešām laba fiziskā un psihiskā veselība un notievēšana
ir bijis viņa mērķis.”
Tiesa,
pētījumā intervētie depresijas pacienti apstiprina, ka būtiska loma slimības
apzināšanā un motivēšanā apmeklēt speciālistu ir bijusi līdzcilvēkiem, taču
vienlaikus sabiedrībā joprojām vērojams zems informētības līmenis, valda dažādi
stereotipi un mīti, kas stigmatizē psihiatrijas nozari un tādējādi novilcina
savlaicīgu palīdzības saņemšanu. Tomēr Ieva Everte uzsver: depresija nav
vājums vai slinkums, tā ir slimība, ar kuru var saslimt jebkurš – gan jauni,
gan gados vecāki cilvēki, sievietes un vīrieši.
Kā
atzīt – man vajag palīdzību?
Sajūtot
depresijas simptomus, cilvēks var nodomāt – gan jau pāries, citiem ir vēl
sliktāk. “Vai attieksme pret sevi būtu tāda pati, ja cilvēks salauztu kāju? Vai
viņš domātu – gan jau sadzīs? Jo sadzīt jau sadzīs, tikai jautājums, cik ilgā
laikā, cik taisni vai šķībi, ar kādām komplikācijām un kādus resursus tas vēlāk
prasīs. Ja cilvēks salauž kāju, viņš parasti vēršas pie ārsta, viņš negaida,
līdz būs salauzti visi kauliņi, lai saņemtu palīdzību. Un tieši tāpat mums
vajadzētu attiekties pret psihoemocionālajām grūtībām un psihiskajām slimībām,
jo cilvēkiem, kuri vēršas pēc palīdzības laikus, veiksmīgāk varam palīdzēt,”
uzsver ārste. Īpaši viņa izceļ pēcdzemdību depresiju: nereti, jūtot depresijas
simptomus, māmiņas ilgstoši ciešas un neaizdomājas, ka depresija traucē
izveidot drošo piesaisti ar zīdaini, bet tas ir svarīgi, lai bērniņš pasaulē
justos droši un vēlāk dzīvē spētu veidot tuvas attiecības.
Ko
noteikti nevajadzētu darīt, jūtot ilgstošu nomāktību, – meklēt mierinājumu
apreibinošos līdzekļos, piemēram, glāzē vīna, lai “atslābinātos”. “Es noteikti
neieteiktu lietot alkoholiskos dzērienus nomāktības mazināšanai, jo tas
nepalīdz, bet stāvokli padara tikai sliktāku. Svarīgi saprast, ka alkoholiskie
dzērieni pieder depresantu grupai, tiem ir tendence garastāvokli pazemināt –
pat ja pašam šķiet, ka uz brīdi garastāvoklis uzlabojas, ilgtermiņā tas
noteikti nepalīdz,” brīdina ārste. “Samērā bieži redzam jaunus cilvēkus, kuri
šādi mēģinājuši pašārstēties: pašiem nemanot, vīna glāze vakarā ir pāraugusi
vīna pudelē vai divās, un sākas “lāpīšanās”. Pēdējā laikā pat ļoti jauniem
cilvēkiem redzam arī alkohola halucinozes un alkohola delīrijus. Šis nav tas
ceļš, pa kuru ieteiktu kādam iet.”
Vai
depresija neizbēgami nozīmē slimnīcu un zāles?
Kā
liecina dziļās intervijas ar ārstiem un pacientiem, daudzus no palīdzības
meklēšanas attur bailes, ka nāksies doties uz psihiatrisko slimnīcu, taču
diagnosticēta depresijas epizode vēl nebūt nenozīmē, ka vajadzēs ārstēties
stacionārā. “Depresijas epizodēm ir dažādas smaguma pakāpes – viegla, vidēji
smaga, smaga. Gan no smaguma pakāpes, gan no simptomiem atkarīgs tas, kādas
ārstēšanas metodes rekomendēsim – slimnīcā parasti nonāk cilvēki ar smagākiem simptomiem.
Ja izmantojam salīdzinājumu ar cilvēku, kurš iestidzis purvā, vieglāk un ātrāk
būs izvilkt to, kurš iestidzis tikai līdz ceļiem, nevis jau līdz apakšžoklim,”
iedrošina Ieva Everte.
Ja
depresija tiek laikus atklāta un ārstēta, pacientam samērā labi var palīdzēt
ambulatoros apstākļos – pacients dodas uz konsultācijām pie ārsta un cenšas
ievērot sniegtās rekomendācijas, dzīvojot mājās. Vieglas depresijas epizodes
gadījumā ārsti parasti iesaka psihoterapiju un citas nefarmakoloģiskās
ārstēšanas metodes – fiziskās aktivitātes, veselīgu, sabalansētu uzturu,
apzinātības un relaksācijas tehnikas, miega higiēnas principus u. tml. Ja
depresijas epizode ir vidēji smaga vai smaga, tad gan bez medikamentiem
papildus visiem citiem pasākumiem neiztikt.
“Sabiedrībā
vēl aizvien pastāv daudz aizspriedumu un mītu par psihiatrijā lietotajiem
medikamentiem, tāpēc vēlos uzsvērt, ka antidepresanti, ko lieto depresijas
ārstēšanai, neizraisa pierašanu. Šobrīd medikamentu klāsts jau ir samērā plašs,
un cenšamies individuāli pielāgot terapiju, lai tā vislabāk palīdzētu
konkrētajam pacientam,” stāsta ārste. Viņa gan norāda, ka efekts nebūs tik
ātrs, kā iedzerot pretsāpju tableti: lai antidepresanti sāktu darboties, paies
10–14 dienas, stāvoklis uzlabosies pakāpeniski, un arī tad, kad simptomi būs
izzuduši, medikamentu vēl jāturpina lietot, lai depresijas epizode tiktu
izārstēta. Pirmreizējai epizodei tie parasti ir seši mēneši, bet ārstēšanas
ilgums var atšķirties individuāli.
“Daļa
problēmas ir tāda, ka pacienti palīdzību meklē novēloti. Daļēji tas saistīts ar
Covid-19 laika epidemioloģiskajiem apstākļiem, jo ir pacienti, kas baidās
doties pie ārsta. Reizēm novēloti palīdzību meklē palīdzošajās profesijās
strādājošie cilvēki, biežāk arī vīrieši. Šiem cilvēkiem var nākties grūtāk
atzīt, ka arī pašiem var būt nepieciešams atbalsts, ka viņi nevar vienmēr būt
“stiprās klintis” citiem. Lai pēc iespējas mazinātu risku, ka stāvoklis kļūst
smags un nepieciešama ārstēšana slimnīcā, iedrošinu ikvienu, kuram divas
nedēļas vai ilgāk ir depresijas simptomi, laikus vērsties pēc ambulatoras
palīdzības. Depresija ir veiksmīgi ārstējama, un mēs, ārsti, esam tepat
blakus,” aicina Ieva Everte.
Vairāk
informācijas meklējiet depresijascena.lv.
*Pētījumu
“Izpratne par depresijas izplatību un
ārstēšanu” pēc LPA pasūtījuma 2021. gada augustā veicis pētījumu centrs SKDS,
veicot dziļās intervijas ar ārstiem psihiatriem un depresijas pacientiem.
Foto: publicitātes
