Ziemassvētku laiks Latvijā nesaraujami saistīts ar vienu no tā
galvenajiem simboliem – egli, kas “rotā pilis un būdiņas”. Cik labi pazīstam šo
mūžam zaļo dāmu, kas ir trešā populārākā koku suga Latvijā, lielāku platību
ļaujot ieņemt tikai priedei un bērziem, un kas ienāk mūsu mājās un sirdīs katru
decembri? LLU Meža fakultātes lektore un pētniece Solveiga Luguza atklāj, ka
par egli cilvēkiem parasti ir daudz nezināmā un tikai retais patiesi pazīst šo
koku.
Latvijā Ziemassvētkos egle vienmēr ir godāta un pušķota. Taču
pasaulē egle nav tik brīvi pieejama kā pie mums. Pat tepat kaimiņvalstīs
iedzīvotājiem nav atļauts tās cirst mežos, ko Latvijā savos mežos noteiktās
vietās atļauj AS “Latvijas valsts meži”. Tādēļ pieņemts, ka par Ziemassvētku
kokiem var kļūt dažādu sugu koki. Itālijas ziemeļu daļā cērt, nes mājās un
pušķo kadiķi, un to sauc par savu Ziemassvētku koku. Amerikas Savienotajās
valstīs, kur ļoti populāra koku suga savvaļā ir duglāzija, cērt, nes mājās un
pušķo duglāziju. Tā vairs ne tuvu nav egle, lai gan duglāzija ir eglei
radiniece. Citur pasaulē Ziemassvētkos pušķo arī palmas.
Vai
Ziemassvētku eglīte patiešām ir egle?
Visi tradicionālie Ziemassvētku koki Latvijā pieder priežu
dzimtai, un pārstāvētas ne jau viena, bet pat divas ģintis – egļu ģints un
baltegļu ģints. Pie egļu ģints pieder mūsu savvaļā augošā parastā egle, bet
citas populāras egļu sugas ir asā egle, Kanādas egle un Serbijas egle. Tās
svētku laikā var iegādāties gan cirstas, gan stādītas podos. Taču tāpat var
iegādāties arī baltegles. No baltegļu ģints vispopulārākā ir Kaukāza baltegle, kuru
dažreiz pārdod ar nosaukumu Nordmaņa baltegle, un garzvīņu baltegle. Latviešu
valodā baltegles mēdz saukt par dižeglēm, taču cilvēki tās sauc arī par
mīkstajām eglēm, jo, pataustot baltegli, tās skujas ir mīkstas. Ja visām egļu
ģints pārstāvēm skujas ir asas, tad balteglēm skujas ir mīkstas.
Patiesībā skujās ir meklējams egļu un baltegļu atšķirību stāsts un
noslēpums. Visām eglēm, ja koks ir nocirsts, skujas pie zara neturas ilgi
nekādos apstākļos. Kad skujas nobirst, eglīte izskatās ne tikai plika, bet,
šķiet, arī nosalusi, kā “zosāda uzmetusies”. Šāds iespaids rodas, jo visām
eglēm skuja ir piestiprināta pie mizas paaugstinājuma. Kad skuja nokrīt, zari
izskatās kā klāti ar nelielām pumpiņām. Savukārt visām balteglēm skujas
praktiski nenobrist, pat ja koks ir nocirsts un ienests siltā vietā. Baltegles
sakalst, bet skujas turas klāt pie zara. Ja balteglei skuju tomēr noplēš, tad
tajā vietā paliek gandrīz gluda virsma ar mazu rētiņu.
Kad nopērkam tirgotavās savu Ziemassvētku koku, uzskatīdami to par
egli, un priecājamies, ka pēc nedēļas zem tās nav skuju klājiens, tad visdrīzāk
tā ir kāda baltegles ģints pārstāve, nevis egle.
Ko izvēlēties
– egli vai baltegli?
Daudziem baltegļu skuju īpatnības ir noteicošās, kāpēc kā
Ziemassvētku koks mājās tiek izvēlēta tieši baltegle, jo lielāka tīrība un it
īpaši gadījumos, kad mājās ir bērni vai dzīvnieki, nepastāv risks skujas
iznēsāt pa visu māju. Ērtības mūsdienās ir ļoti svarīgs faktors.
Taču, ja skatāmies plašāk, izvēle starp egli un baltegli nav tik
viennozīmīga. Ja velkam sarakstā plusiņus un mīnusiņus, tad visvairāk pozitīvo
īpašību sanāk parastajai eglei, ko nosaka gan praktiski, gan psihoemocionāli
faktori. Parastā egle ir Latvijā visiem brīvi pieejama mežā. Tā pati dabiski
atjaunojas ar sēklām, kas nozīmē, ka šis resurss ir pilnīgi pietiekams, turklāt
arī audzētavās kā Ziemassvētku kokus bieži izvēlas audzēt parastās egles.
Protams, šajos gadījumos nepieciešams papildus darbs, formējot vainagu,
izkniebjot pumpurus vai saīsinot dzinumus, lai vainags veidotos kompaktāks,
nekā tas ir dabā. Piemēram, ir tāda parastās egles šķirne “Ohlendorffii”, kas
ļoti labi izskatās podiņā, jo ir pietiekami kompakta, nekad nebūs lielā
augstumā. Pat izaugusi nebūs augstāka par 4 metriem, tādēļ nelielā dārzā to var
atļauties pārstādīt.
Par eglēm podos runājot, nedrīkst aizmirst vienu lietu: ja tu
„podu egli” esi ienesis istabā un noturēsi siltumā visu Ziemassvētku laiku,
pastāv ļoti liela varbūtība, ka nekas no pārstādīšanas dārzā neizdosies. Ja
egle ir podā, tad to var uz svētku vakara kulmināciju ienest istabā, bet pēc
tam tā jānes ārā. Atrašanās siltumā provocē pavasara sajūtu, un egle sāk
pāragri plaukt. Šo procesu nevar apstādināt un atpakaļ atgriezt. Diez vai
pavasaris būs klāt jau februārī, tāpēc pastāv augsts risks, ka koks varētu iet
bojā.
Taču viens no svarīgākajiem psihoemocionālajiem faktoriem izvēlē
par labu parastajai eglei ir fakts, ka tā ir vienīgais no Ziemassvētku kokiem,
ko kopā ar bērniem un ģimeni mēs varam aiziet uz mežu un paši nocirst. Neviena
cita egle vai baltegle tur nebūs atrodama. AS “Latvijas valsts meži” teritorijā
– grāvju malās, uz kvartālstigām, pieaugušā mežā apakšā zem lieliem kokiem –
varam izvēlēties parasto egli, kas ir vismīļākā un skaistākā, nest mājās un
pušķot. Ja mājās ir bērna paša izvēlēta egle, viņš noteikti uz to skatīsies ar
pavisam citām acīm un prieku.
Turklāt parastā egle patiesībā ir ļoti vērtīgs koks. Egles skujas
satur ļoti daudz ēterisko eļļu, bioloģiski aktīvo vielu, un tām piemīt
antibakteriālas īpašības, kas it īpaši labi darbojas pret stafilokokiem, kas ir
visu elpošanas slimību ierosinātāji. Ja kaut vienu nedēļu istabā stāv egle, kas
izdala dažādas vielas, ir vērtīgi tai blakus atrasties. Ja pēc svētkiem eglīte
ir savu darbiņu izdarījusi, tās skujas var izmantot skaistuma un veselības
procedūrās.
Kopā ar
zinātniekiem savai Ziemassvētku eglei pa pēdām
Jau vairākus gadus LLU Meža fakultātei un Meža pētīšanas stacijai
ir sadarbība ar dažām Jelgavas skolām, kuru skolēni decembrī mūsu studentu un
zinātnieku vadībā dodas uz zinātniskās izpētes mežiem Jelgavas pusē izzināt
egli un norises dabā, kā arī meklē savu īpašo klases eglīti, kuru svētkos
izrotāt.
Mežā rādām un stāstām, kā no vienas mazas sēkliņas izaug mūsu
Ziemassvētku koks un kā citas egles, kuras nekalpo par Ziemassvētku kokiem,
izaug lielas, un kādus materiālus var no tās iegūt. Tāpat stāstām, kā tās
jākopj, un demonstrējam mežā pilnu egles rašanās un izaugšanas ciklu.
Katru gadu tiek mainītas ekskursiju tēmas. Pagājušajā gadā
stāstījām vairāk par jaunaudžu aizsardzību, kas ir aktuāls temats, jo Latvijas
mežos ir liels pārnadžu blīvums un jaunie koki ir jāsargā. Šogad pasākuma
nosaukums ir „No sīkas sēkliņas”. Egles sēklu ražošana dabā ir interesants
process, ko ietekmē daudz vides faktoru un kas nosaka, vai eglei sēklas būs vai
nebūs. Šis process mežā ir neregulārs.
Īpaša skolēniem ir savas Ziemassvētku eglītes sarūpēšana, kuru
viņi izvēlas, nocērt un ved uz klasi. Parādām, kā pareizi nocirst eglīti un
neatstāt aiz sevis stumbeni vai nozāģēt tikai galotni. Mācām pret dabu
neizturēties barbariski un nemocīt kokus. Nereti šajos pasākumos mēs tik cītīgi
strādājam un mācāmies, ka atrodam arī Ziemassvētku vecīti.
Priekšstats, ka skaistas egles atrodamas tikai tirgotavās vai
jaunaudzēs, ir aplams. Ja pa mežu staigā ar atvērtām acīm, tad var atrast daudz
skaistu eglīšu. Tikai acis jāattaisa vaļā!
Foto:
pixaby.com
