10. septembrī visā
pasaulē tiek atzīmēta Pasaules pašnāvību novēršanas diena, kuras mērķis ir pievērst
uzmanību šai sabiedrības veselības problēmai. Lai arī kopumā Latvijā samazinās
to cilvēku skaits, kuri paši sev atņem dzīvību, valstī joprojām ir otrs
augstākais izdarīto pašnāvību skaits Eiropas Savienībā uz 100 tūkstošiem
iedzīvotāju, informē Veselības ministrija.
Pašnāvības ir
novēršamas, taču ir svarīgs gan individuāls, gan sabiedrības, gan valsts
nodrošināto pakalpojumu atbalsts. Veselības ministrija apkopojusi psihiskās
veselības speciālistu – psihiatres un slimnīcas “Ģintermuiža” uzņemšanas
nodaļas vadītājas Kristas Brūnas, krīžu konsultācijas centra “Skalbes”
speciālistes un kognitīvi biheiviorālās terapeites Ineses Lapsiņas, Rīgas
Stradiņa universitātes prodekāna Toma Pulmaņa, Garīgās veselības aprūpes māsu
apvienības vadītājas Jekaterinas Jeremejevas un psiholoģes, psihoterapeites
Ineses Rukas-Jansones – sarunu festivāla “Lampa” diskusijā izskanējušos praktiskos ieteikumus, kā ikdienā
ikviens no mums var rīkoties, lai samazinātu līdzcilvēka pašnāvības risku un
pašnāvību skaitu Latvijā.
“Rūpīgi sekojam līdzi
Slimību profilakses un kontroles centra un operatīvajiem Neatliekamās
medicīniskās palīdzības dienesta izsaukumu datiem par pašnāvību skaitu. Labā
ziņa – gadu no gada šie skaitļi samazinās. Šobrīd arī Covid-19 pandēmija
situāciju nav pasliktinājusi. Īpaši sekojam līdzi tendencēm jauniešu auditorijā
– arī tur pašnāvību skaits rūk. Mēs turpinām strādāt pie psihiskās veselības
pakalpojumu pieejamības uzlabošanas, kas ir nozīmīgs pašnāvību riska
mazināšanas instruments. Tikpat nozīmīga ir mūsu katra individuālā iespēja
pamanīt, ka tuviniekam, draugam, kolēģim vai svešiniekam ir nepieciešams
atbalsts, un zināt, kā šādā situācijā veidot sarunu, kādus vārdus izmantot, kā
rīkoties. Arī psihiskās veselības speciālisti atzīst, ka visefektīvākie vārdi
ir ļoti vienkārši un tieši. Tātad – ir pa spēkam mums katram,” stāsta
veselības ministre Ilze Viņķele.
Tieši tuvinieki visbiežāk var pamanīt
izmaiņas un sniegt atbalstu, lai palīdzētu novērst pašnāvību, un bieži saruna
var būt galvenais instruments, kā cilvēku atturēt no pašnāvības izdarīšanas.
Lai mazinātu bezvērtības un bezcerības izjūtu, ir svarīgi apliecināt
līdzcilvēkam, ka viņš ir svarīgs un vajadzīgs: “Es redzu/dzirdu, ka ar tevi
notiek kādas izmaiņas. Es redzu/dzirdu, ka tu jūties ilgstoši nomākts. Mani
uztrauc, kas ar tevi notiek. Es saprotu, ka tu negribi tagad runāt, bet es esmu
pieejams – kad tu gribi, nāc un runā!”. Šīs frāzes liks otram justies pamanītam
un sadzirdētam, un mudinās iesaistīties sarunā, kas var mainīt lēmumu izdarīt
pašnāvību.
Ar speciālistu ieteikumiem par to, kā atpazīt
pašnāvnieciskas domas un ko darīt, lai novērstu pašnāvību, var iepazīties
Veselības ministrijas portālā ESparveselibu.lv: https://esparveselibu.lv/ka-atpazit-pasnavnieciskas-domas-un-ko-darit-lai-noverstu-pasnavibu
Foto: pixabay.com
