Līdz ar Covid-19 ietekmi uz valsts sociālo un ekonomisko situāciju
ir pasliktinājušies depresijas rādītāji un pagājušajā gadā pieaudzis pašnāvību
skaits, atzina Latvijas Psihiatru asociācijas prezidents Māris
Taube.
Pēc viņa paustā, pašnāvību rādītājs Latvijā vienmēr ir
bijis augsts. Kaut arī gadu gaitā to skaits pakāpeniski samazinās, pasaules
mērogā Latvija joprojām atrodas augšgalā, turklāt starp Eiropas Savienības
valstīm jau gadiem Latvija atrodas trešajā, ceturtajā vietā.
“Reāli tas nozīmē ap 300 zaudētu dzīvību katru
gadu un vēl daudz vairāk salauztu dzīvju tuviniekiem. Apmēram 80% no šiem
gadījumiem ir saistīti ar depresiju. Izglābt kaut vai vienu cilvēku no šiem 300
būtu milzīga vērtība,” stāsta psihiatrs.
Pašreizējie pašnāvības rādītāji, pēc viņa paustā, gan
ir ievērojami zemāki nekā deviņdesmito gadu sākumā, kad sev dzīvību atņēma 1000
līdz 1200 cilvēku gadā. Kā iemeslu tam Taube minēja faktu, ka patlaban sociālā
atbalsta sistēma ir labāk sakārtota, kopējais dzīves līmenis ir uzlabojies, arī
depresijas atpazīšana notiek raitāk un ārstēšana ir daudz efektīvāka nekā pirms
30 gadiem, jo ir pieejamas bezmaksas psihiatru konsultācijas, valsts daļēji
kompensē medikamentus, to klāsts kļūst aizvien plašāks un psihiatrijā ienāk
mūsdienīgas ārstēšanas metodes.
“It kā viss ir labāk, un tomēr valsts
psihiatriskajā aprūpē nonāk ļoti neliela daļa to cilvēku, kuriem būtu vajadzīga
palīdzība,” stāsta eksperts, papildinot, ka, saskaņā ar jaunākajiem
pētījumiem, Latvijā ar depresijas simptomiem ir saskārušies 7-8% sabiedrības,
taču no šiem aptuveni 120 000 cilvēku psihiatru vai ģimenes ārstu redzeslokā
nonāk tikai 5% jeb aptuveni 4000-5000. No tiem lielākajai daļai jau esot vidēji
smaga vai smaga depresija.
Lai gan Taube pieļauj, ka kāda daļa pacientu
potenciāli vēršas pēc palīdzības privātajā sektorā, tomēr šo starpību eksperts
tik un tā vērtē kā nepiedodami lielu.
“Un tas notiek apstākļos, kad ārstu pieejamība ir
labāka nekā jebkad agrāk, kad mēs regulāri izglītojam ģimenes ārstus, lai arī
viņi spētu atpazīt depresijas simptomus, kad attīstās ambulatorie dienas
centri. Ne visiem depresijas pacientiem ir vajadzīgs stacionārs, un pat ne
visiem ir vajadzīgi medikamenti, taču palīdzība ir vajadzīga visiem,”
norāda psihiatrs.
Skaidrojot kraso atšķirību starp depresijas prevalenci
un cilvēku skaitu, kas patiesi vēršas pēc palīdzības, Taube iezīmē vairākus
aspektus, tostarp nepietiekamu valsts līdzfinansējumu zāļu iegādei. Šobrīd
valsts antidepresantus kompensē 75% apmērā, kas, psihiatra vērtējumā nav
slikti, taču nav arī īsti labi. Viņaprāt, kompensējot šos medikamentus 100%
apmērā, pacientam būtu iespēja izvēlēties piemērotāko medikamentu, nevis to,
kuru viņš var atļauties. Tāpat tas varētu mazināt pretestību no pacienta puses,
drīzāk motivējot saņemt palīdzību.
“Ja viņam vēl par medikamentiem liek piemaksāt,
pretestība tikai palielinās. Taču depresija pati no sevis nepāriet, tā būtiski
ietekmē darba spējas, traucē koncentrēties, pazemina produktivitāti, un vidēji
smagos vai smagos gadījumos bez medikamentu terapijas neiztikt,” atklāj
Taube.
Otra būtiskā problēma, kas cilvēkiem liedz meklēt
palīdzību, pēc eksperta sacītā, ir nevēlēšanās, lai “viņus uzskata par
“psihiem”, kā to mēdz dēvēt”.
Depresija ietekmē fizisko pašsajūtu, cilvēkam var būt
vājums, miega traucējumi, locītavu sāpes, apetītes zudums, bet viņš ir gatavs
atrast jebkādu fizisku saslimšanu, lai tikai nebūtu jāatzīst, ka problēmas
sakne meklējama psihiskajā veselībā, stāsta psihiatrs. Saskaņā ar viņa pausto,
īpaši tas sakāms par vīriešiem, kuriem šķiet, ka viņiem vienmēr jābūt stipriem
un vareniem, sevišķi tad, ja depresija piemeklē pirmoreiz.
“Viņi jūtas kā zaudētāji, kas nespēj paveikt savu
darbu, un nespēj jau arī, taču tam nav nekāda sakara ar slinkumu vai
neizdarību. Cilvēki paši nesaprot, kas ar viņiem notiek, un, ja blakus nav
neviena, kurš pamudinātu meklēt palīdzību, depresija tiek ielaista smagā formā.
Rezultātā 85% pašnāvību Latvijā izdara vīrieši,” skaidro eksperts.
Viņaprāt, līdz šim neatrisināta problēma ir arī datu
uzskaite par psihiatrijas pacientiem, jo datu ievākšana šajā gadījumā biedē
cilvēkus. Proti, nonākšana depresijas pacientu reģistrā nozīmē vairākus
ierobežojumus, piemēram, liegumu iegūt ieroča nēsāšanas, glabāšanas atļauju vai
autovadītāja apliecību. No vienas puses, tas tiek darīts sabiedrības drošības
nolūkā, taču, no otras puses, ja tas attur cilvēkus no palīdzības meklēšanas,
eksperta ieskatā, būtu jāizvērtē, vai labi domātais nepanāk pretēju efektu un
vai nebūtu vērtīgāk, ja cilvēks saņemtu nepieciešamo ārstēšanu un atgrieztos
normālā dzīvē ar visām pielaidēm un atļaujām.
“Nevar izslēgt arī aizspriedumus pret psihiatriju
kā tādu, un te diemžēl jāteic, ka sabiedrībā ir dzīva sāpīga vēsturiskā atmiņa
par padomju laikiem, kad psihiatrija saistījās ar politiski motivētu
ieslodzījumu un represīvām metodēm. Mēs neesam unikāli – līdzīgi aizspriedumi
un sāpīgas atmiņas, kas krājušās jau kopš viduslaikiem, dominē visā
pasaulē,” stāsta Taube, norādot, ka psihiatrija pēdējā laikā tomēr ļoti
mainās, veidojas arvien vairāk ambulatoro dienas centru, kur cilvēks var saņemt
dažādu speciālistu palīdzību un vakarā mierīgi doties mājās.
Pēc eksperta paustā, 60-70% depresijas gadījumu var
izārstēt, kamēr pārējos gadījumos var uzlabot pacienta stāvokli, lai cilvēks
labi justos un dzīvotu kvalitatīvu dzīvi, pat ja tas nozīmē regulāras
konsultācijas ar ārstu un ilgstošu medikamentu lietošanu. Psihiatrijas nozare
jūt Veselības ministrijas atbalstu, taču darāmā vēl ir daudz, atzīst Taube,
norādot, ka nozare gaida attīstības plānu, kas paredzētu gan pietiekamu
finansējuma apjomu un infrastruktūras attīstību, gan gudru pacientu uzskaiti un
ārstu pieejamību.
“Gribētos, lai psihiatrija līdz ar citām
medicīnas nozarēm neiznīkst Covid-19 ēnā un mums ik gadu nenāktos maksāt
visaugstāko cenu par ārstējamu slimību,” pauž psihiatrs.
Tāpat eksperts uzsver, ka jaunajiem speciālistiem ir
vajadzīgas valsts nodrošinātas rezidentūras iespējas. Sevišķi dramatiska
situācija šobrīd esot bērnu psihiatrijā, kur “katastrofāli trūkst
speciālistu un pārmaiņas ir vajadzīgas nekavējoties”.
Krīzes mirkļos iedzīvotāji var sazināties ar centru
“Skalbes” pa tālruņiem 67 222 922, 27 722 292. Tāpat var zvanīt
Pusaudžu resursu centram pa tālruni 29 164 747 vai Bērnu un pusaudžu uzticības
tālrunim 116 111. Akūtos gadījumos jāzvana Neatliekamās medicīniskās palīdzības
dienestam pa tālruni 113.
Foto: publicitātes
