«Laikā,
kad vērtību kritēriji nogāzti no pjedestāla, Jānis Spalviņš atkal un
atkal atgādina par klasiskām vērtībām, kas jāizplata mākslai, tai skaitā
akvarelim,» mākslas zinātnieks Māris Brancis ar
donu Kihotu salīdzina Jāni Spalviņu, kurš cīnās par akvareļglezniecības pastāvēšanu latviešu
mākslā. Šodien Jelgavas pilsētas bibliotēkas galerijā atklāta J.Spalviņa akvareļu izstāde «Vibrācijas».
J.Spalviņš savās radošajās izpausmēs ir daudzpusīgs – viņu ar
pilnām tiesībām var uzskatīt gan par gleznotāju, gan vides, dizaina un
reklāmas mākslinieku, izstāžu un ekspozīciju iekārtotāju, grāmatu
ilustratoru, starptautisku projektu, simpoziju un izstāžu kuratoru.
Ilgie
darba gadi Rīgas Vēstures un kuģniecības muzejā, kur ekspozīciju
veidošana un iekārtošana noritēja plecu pie pleca ar akvarelistu Kurtu
Fridrihsonu, tuvināja viņu arī šai glezniecības nozarei, atklāja tās
specifiku, noslēpumus un neatkārtojamās iespējas. Krāsu spēle, tehnikas
pārzināšana un ātra reakcija, improvizācija, jaunas atklāsmes, papīra
dažādība, kompozicionālie meklējumi attīsta profesionālo pieredzi.
Mākslinieku
piesaista ainava, visbiežāk jūra, vēl pareizāk būtu teikt, ka viņu
pievelk krāsa, visbiežāk divu trīs krāsu izteikti pretstati, kas palīdz
veidot telpu, dziļumu, bezgalību. J.Spalviņa ainavās nav nekā konkrēta,
precīza, taču viņa vīrišķīgi racionālais krāslaukumu kārtojums atraisa
skatītāja fantāziju, aicina meditēt par mūžīgām vērtībām, no ikdienas
sīkumainības paceļoties romantisma un harmonijas piesātinātā pasaulē.
Foto: Raitis Puriņš
