Patiesībā mans stāsts par auto vadīšanu sākās dziļā bērnībā. Tēvs bijis šoferis jau no agras jaunības – mācījies uz smagā, vizinājies ar «āzīšiem», līdz jaunā ģimene tika pie sava moskviča.
Tika nolemts, ka braukšanas mākslu apgūs arī māmiņa, taču pirmie mēģinājumi uz klaja lauka izgāzās. Nezinu detaļas, taču uzskats, ka auto vadīšana nav priekš sievietēm, mūsmājās bija ļoti stabils!
Tā nu augu pilnā mierā, noticot, ka bez «šoferēšanas» var iztikt. Apprecējos, piedzima bērni, sākām dzīvot laukos – mums bija sava mašīna, bet man – personīgais šoferis.
Taču dzīve sāka «spiest». Tad man, tad vīram drusku ilgāk darbā jāpasēž vai brīvdienās kaut kur jāaizskrien. Sēdos pie mūsu mašīnas stūres. Klaja lauka vietā bija iebraucamais ceļš. Aizgāja, taču, kad nākamajā reizē gandrīz taranēju kaimiņa apstādījumus, iebraucu piemājas eglē un vīrs saķēra galvu, uz vairākiem mēnešiem cēlo domu par tiesībām atmetu.
Tā atdzīvojās, kad darba devējs mudināja apgūt braukšanu, pat sameklēja kursus un sedza nelielu summu no šā «prieka». Priecājos, ka brīvprātīgi obligātā kārtā tiku nedaudz iespiesta stūrī, jo pati šo lēmumu, visticamāk, būtu atlikusi.
Mācījos autoskolā, kas ir viena no labākajām Latvijā, taču sekmības rādītāji prasīja nenormālu darbu – citādi divas rakstiskās un mutisko ieskaiti par teju visu satiksmes noteikumu grāmatiņu nokārtot nebija reāli, tāpat kā skolas eksāmenu, kur 90 jautājumos bija pieļaujama viena kļūda. Teorijas apgūšana man prasīja vakarus un gandrīz visas brīvdienas divu mēnešu garumā un, kā smejos, kara apstākļos, jo tam pa vidu vēl bija jāgana divgadīgs zeperis. Rezultāts loģisks – CSDD eksāmenā nevienas kļūdas!
Man paveicās ar instruktoru – mierīgs, nosvērts cilvēks ar daudzu gadu pieredzi, kas, godīgi sakot, mani atsvabināja no bailēm vadīt autiņu – sapratu, ka «šoferēšana» nav nekāds zvērs, kura dēļ trīcēt un drebēt. Zinot, kādas citiem problēmas ar tikšanu pie braukšanas, man bija paveicies – vizinājos pat vairākas reizes nedēļā un tā kādas 30 reizes pa pusotrai stundai. Jutos gatava!
Todien CSDD ierados paagrāk. Neslēpšu – tad gan trīcēju kā apses lapa. Īpaši dūša sašļuka, redzot, ka divas meitenītes izgāžas figūru laukumā. Arī es nebiju mēģinājusi «ielīferēt» starp stabiņiem ar direkcijas mašīnu, bet kaut kā tomēr izdevās, un šo etapu man ieskaitīja. Pilsētā viss gāja labi, līdz inspektors sāka «vīlēt» – kā es to un kā es šito, noslāpa autiņš, aizmirsu pārslēgt ātrumus, vietām pārāk ilgi čammājos. Un, atgriežoties CSDD, kreisajā pagriezienā man «aizgāja ciet» – inspektors pa bremzēm, mašīna kauc, bet es saprotu, ka esmu izgāzusies ar lielu blīkšķi.
Turpmākās divas nedēļas «laizīju savas brūces», braukāju ar instruktoru un lūdzu Dievu, lai man negadītos «vīlētājs». Piepildījās, taču nezinu, vai uz labu….
Otrais mēģinājums bija karstā jūnija dienā pulksten 17. Jutos krietni pārliecinātāka, inspektors klusēja, braucām, šķita, ka iet labi. Tikai beigās uzzināju bilanci – četri soda punkti par bedrīti, tikpat par nepietiekamu intervālu apbraucot, vēl četri par nelaikā kāpinātu ātrumu, punktiņš tur, punktiņš te un «čau» (soda punktu skaits nedrīkst pārsniegt desmit)! Pašapziņa lupatās. Sapratu – lai noliktu šo nolāpīto eksāmenu, man jābrauc ideāli!
Atkal ieguvu divas nedēļas trenēties. Izmantoju katru iespēju, taču pārliecības par veiksmi nebija. Īpaši, kad eksāmena dienā manu uzvārdu sauca tas pats «klusētājs». Atgriežoties izrādījās, ka esmu braukusi kā pēc grāmatas! Sešus punktus dabūju par uzbraukšanu lūkas vākam, neparādītu pagriezienu un pārāk ātru (!!!) dzelzceļa šķērsošanu. Kad vajadzēja parakstīties par tiesību saņemšanu, man trīcēja rokas… Laiks, nervi un vairāki simti latu bija pārtapuši mazā apliecībā. Godīgi sakot, vēl tagad nespēju tam noticēt! Bet nākamajiem eksāmenu kārtotājiem – lai veicas!
