Stāsta Jolanta (vārds mainīts), 25 gadi:
– 17 gados pirmo reizi pamēģināju amfetamīnu. Tādos brīžos, kā vienmēr, uzrodas kāds labs draugs, kurš var piedāvāt ko labāku.
Sapratu, ka mana dzīve nav smuka un ideāla – dzērāja savos gados bez skolas un darba. Ja vēl pasaka: «Kādu dzīvi tu dzīvo! Pamēģini, ar tevi vismaz būs iespējams parunāties.» «Nē, es taču neesmu nekāda narkomāne,» atbildēju, bet pamēģināju.
Tajā brīdī nesapratu, kas vispār notiek. Bija jūtama arī alkohola ietekme. Aizbraucu mājās, jutos slikti, un gadu par to vairs nedomāju. Tad satiku cilvēku, kurš man atkal piedāvāja. Atcerējos, ka kaut ko tādu biju lietojusi un nekas traks jau tas nelikās. Šoreiz efekts izrādījās stiprāks. Kopš tā laika vairs neatteicos, bet pati meklēt negāju.
Sāku mācīties kursos, daudz dzēru un domāju – kāpēc vispār to daru, kāpēc palieku stulba?…..
27 gadus vecā Linarda (vārds mainīts) mamma:
– Viss sākās pakāpeniski, bet tas, kas seko pēc tam, ir tīrās šausmas. Pašlaik dēls lieto heroīnu. Linardam radušās veselības problēmas, viņš ir novājējis. Esmu redzējusi «lomkas», kad nevar ne sēdēt, ne gulēt, ne ēst, bet pāri visam – vajadzība pēc narkotikām.
Apkārtējie saka, lai Linardu pametu, jo viņš visus apkrāpis, melo, lai tikai dabūtu devu. Nevaru, jo viņš ir mans dēls. Es kā māte darīšu visu, ko spēšu. Nevaru viņu atstāt savā mājā, jo tad tur vajadzīgas plikas sienas un gulta. Reiz bija gadījums, ka atvaļinājumā viņš paspēja pārdot televizoru – kad vajag, viņš neskatās savs vai svešs.
Esmu nemitīgā stresā. Dažkārt pat dzīvot negribas, bet nevaru atļauties visādas muļķības, jo man ir arī vecāks dēls un mazdēliņš.
28 gadus vecā Egila (vārds mainīts) brālis:
Brālis pameta 10. klasi. Tad sākās problēmas ar azartspēlēm, ko neviens īsti nekontrolēja, jo no ģimenes viņš bija aizgājis un sācis dzīvot patstāvīgi. Egils aizņēmās no «neriktīgiem» cilvēkiem.
Situācija izveidojās diezgan drausmīga – brālis tika ne pa jokam iebiedēts. Mana kļūda toreiz bija tā, ka viņam palīdzēju. Skaidrs, to nevajadzēja, jo ir teiciens – labākā palīdzība ir tā, kad cilvēks palīdz pats sev. Taču visā garajā stāstā esmu mēģinājis brālim gan stāstīt, gan motivējis viņu, gan naudu devis, lai ceļas uz kājām.
Parāds bandītiem bija tik liels, ka Egils nolēma braukt peļņā uz ārzemēm, bet tur cilvēkam ar tāda veida atkarībām nav ko darīt, jo uzpīpēt «hašu» (hašišu) skaitās normāli. Cik zinu, tur viņam sākās vieglo narkotiku dzīve – amfetamīns un «hašs» bija lētāks par alkoholu. Egils iesaistījās arī narkotiku tirdzniecībā.
Plašāk par šo tēmu – otrdienas «Zemgales Ziņās».
