Divdesmit pirmā gadsimta sākumā Latvijas ekonomika uzrādījusi neticami strauju izaugsmi. Tajā pat laikā ekonomikas eksperti izsaka dramatiskus vērtējumus par Latvijas tautsaimniecības stāvokli un iesaka pat tik radikālus līdzekļus, kā nacionālās valūtas devalvāciju.
Par to, ka Latvijas ekonomika nav vesela, liecina arī tas, ka Latvijas iedzīvotāji masveidā atstāj valsti, un atšķirība darba samaksā tam nebūt nav vienīgais iemesls. Ekonomikas izaugsme ir tikai viens no nosacījumiem ekonomikas galvenajam mērķim – ilgtspējīgai tautsaimniecības attīstībai. Šī brīža straujā izaugsme ir apšaubāma no ilgtspējīgas attīstības viedokļa. Līdz ar tādām problēmām, kā aizvien straujāks sociālās nevienlīdzības pieaugums, nacionālā kapitāla nepietiekamība, lauku vides degradācija, infrastruktūras un latviešu zemniecības bojāeja ļoti nopietns drauds Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīgai attīstībai ir reģionālās nevienlīdzības pieaugums.
Latvijas situācija ir unikāla Eiropas, ja ne visas pasaules mērogā. Ja neskaita pilsētvalstis, Latvija ir vienīgā valsts Eiropā, kur vairāk nekā puse iedzīvotāju dzīvo galvaspilsētā un tās tuvākajā apkārtnē. Rīgas reģions rada apmēram divas trešdaļas no visa valsts iekšzemes kopprodukta. Vidējais dzīves līmenis Latvijā ir apmēram divas reizes zemāks nekā vidēji Eiropas Savienībā. Taču atšķirības starp Rīgu un pārējo Latviju šajā ziņā ir daudz lielākas – Rīgā vidējais dzīves līmenis ir četras reizes augstāks nekā Latgalē.
Šāda situācija veidojusies gadsimtu gaitā. Taču Latvija nav tikai Rīga. Jelgava šobrīd ir ceturtā lielākā Latvijas pilsēta. Lai atvaino liepājnieki un daugavpilieši, bet Jelgavas loma Latvijas vēsturē ir tik nozīmīga, ka tā būtu uzskatāma par «Dienvidu galvaspilsētu», līdzīgi kā Krievijas iedzīvotāji Sanktpēterburgu dēvē par «Ziemeļu galvaspilsētu». Jelgavā 1800.gadā tika nodibināta pirmā universitāte Latvijas teritorijā, un tikai cīņa par varu starp Krievijas valdniekiem bija par iemeslu tam, ka šajā universitātē tā arī netika uzņemts neviens students.
Jelgavā sāka darboties pirmā observatorija un pirmais teātris Latvijā. Ar Jelgavas vārdu cieši saistīti cilvēki, kuriem ir izcila loma Latvijas vēsturē: Jānis Čakste, Krišjānis Barons, Rainis, Juris Alunāns, latviešu teātra tēvs Ādolfs Alunāns, gleznotājs Ģederts Eliass, izcilais latviešu ekonomists Kārlis Balodis, valstsvīrs Alberts Kviesis un daudzi citi ar Academia Petrina vai citādi ar Jelgavu saistītie latvieši.
Latvijas ekonomikas straujā izaugsme neradītu problēmas, ja tā notiktu vienmērīgi pa visiem reģioniem un ja labumi no šis augsmes tiktu sadalīti vienmērīgi visiem sociālajiem slāņiem. Taču tas tā acīmredzami nav. Investori, izdarot savu izvēli par vietu, kur ieguldīt savus līdzekļus, balstās uz vienu galveno kritēriju – peļņu. Acīmredzams, ka lielāka peļņa būs tur, kur ir labāka infrastruktūra un augstāk kvalificēts darbaspēks. Tāpēc, ja šis process netiks regulēts, atšķirība starp attīstītajiem un neattīstītajiem reģioniem tikai palielināsies, ko arī lielā mērā varam redzēt Latvijā.
Nevajadzētu būt pārāk pesimistiskiem, jo šobrīd Latvijā līdz ar Rīgu attīstās arī reģionālie centri – Ventspils, Liepāja, Daugavpils, Rēzekne, Valmiera un, protams, Jelgava. Šobrīd Jelgava ietilpst Rīgas megapolē. Rīgas tuvums no Jelgavas attīstības viedokļa nav vērtējams viennozīmīgi, tam ir gan savi plusi, gan mīnusi. Atšķirībā no ventspilniekiem, liepājniekiem un rēzekniešiem, jelgavniekiem ir iespēja ik dienu braukt uz darbu Rīgā. Līdz ar to var uzskatīt, ka arī Jelgava atrodas ekonomiski labvēlīgajā Rīgas reģionā. Taču pastāv risks, un diez vai jelgavnieki to gribētu, ka Jelgava kļūst par vienu no Rīgas «guļamrajoniem». Tāpēc Jelgavai būtu jāizmanto iespējas, ko dod Rīgas tuvums, un jānovērš draudi.
Labvēlīgus apstākļus tam radījusi vēsture. Jelgava kā Latvijas garīgās kultūras centrs savu lomu nekad nav zaudējusi – šobrīd garants tam ir Latvijas Lauksaimniecības universitāte. Ļoti labas cerības rada nesen dzirdētā vēsts par autorūpniecības atjaunošanu Jelgavā.
Spēcīgu reģionālo centru attīstība ir visas valsts interesēs. Tāpēc arī valstij būtu jāregulē šis process. Vieglu risinājumu šeit nav, taču tie ir jāmeklē, nebaidoties no visnegaidītākajām un paradoksālākajām idejām. Viens no šādiem risinājumiem būtu nodokļu diferenciācija pa reģioniem. Piemēram, uzņēmumu ienākumu nodoklim nosakot atšķirīgas likmes Rīgai un citiem Latvijas reģioniem, investoriem var rasties papildu stimuls investēt ārpus Rīgas. Lai no tā labumu gūtu arī pašvaldības, ar šo nodokli gūtie ienākumi būtu sadalāmi. Iespējams, ka Latvijas nodokļu sistēma nav gatava tik radikālām pārmaiņām, taču risinājumi ir jāmeklē. Ir jādomā arī par citiem reģionālas nevienlīdzības izlīdzināšanas pasākumiem. Pašreizējais inflācijas apkarošanas plāns – kredītu ierobežošana – bremzēs ekonomikas izaugsmi, un tas arī šajā situācijā ir pareizi. Taču arī kredītu izsniegšanā varētu ieviest diferencētu pieeju pa reģioniem.
Visbeidzot jāmin arī tāds ekonomikas regulēšanas instruments kā valdības izdevumi. Pašlaik tiek daudz diskutēts par bibliotēkas, koncertzāles, muzeja u.c. valstiski nozīmīgu ēku būvniecību. Taču nevienam nav ienācis prātā jautājums – kāpēc, piemēram, šī skaistā koncertzāle ir jābūvē Rīgā, nevis Jelgavā? Vai pie Lielupes tā izskatītos sliktāk nekā pie Daugavas? Lai ārzemju tūristi, par kuru interesēm pašlaik Latvijā tiek domāts vairāk nekā par Latvijas iedzīvotāju interesēm, brauc klausīties koncertus uz Jelgavu. Tad šeit arī radīsies vajadzība pēc jaunām viesnīcām, bankām, restorāniem u.c. tautsaimniecības objektiem, kas veido infrastruktūru. Tas nepatiks rīdziniekiem? Lai viņi vienreiz piekāpjas jelgavniekiem, kuriem tāpat nākas braukāt uz Rīgu daudz biežāk, nekā rīdziniekiem uz Jelgavu.
Arī valsts iestādēm nav jābūt tikai Rīgā, piemēram, Lauksaimniecības ministrijas īstā vieta būtu Jelgavā, gan jau ministrs spētu izbraukāt uz sēdēm Rīgā, ja jau šobrīd tā braukā daudzi jelgavnieki. Šāda pieeja ir pierasta lieta daudzās valstīs, un arī Latvijā pirmās neatkarības laikā par to tika domāts, ja jau tika nolemts otro augstskolu Latvijā izveidot nevis Rīgā, bet Jelgavā.
Tikai tad, ja ekonomikas izaugsme būs vienmērīga visos Latvijas reģionos, tā sekmēs Latvijas tautsaimniecības ilgtspējīgu attīstību.
Ivars Brīvers, Banku augstskolas profesors, Dr.oec.
