Kad saistībā ar 5. janvārī Jelgavas Sv.Annas baznīcā gaidāmo klasiskās
mūzikas koncertu “Ziemassvētki cauri gadsimtiem” uz sarunu aicinām
dziedātāju Endiju Rezgali, kurai kopā ar ērģelnieci Janu Zariņu,
vijolnieci Līvu Tomiņu un flautisti Elzu Bleikšu šis būs priekšpēdējais
tūrē, Endija mūs ielūdz pie sevis ciemos. Viesmīlībā viņa iespaidojusies
no cilvēkiem Dienvidāfrikā, kur pavadīti septiņi gadi. Tāpat Endijai
komunikācijā tuvāka ir “tu” forma. Dziedātājas (viņas repertuārā
galvenokārt ir garīgā un klasiskā mūzika, dziesmas no kinofilmām un
mūzikliem) sirsnību novērtē arī klausītāji, kas koncertos Endijai dāvina
ziedus, par kuriem māksliniecei liels prieks.
Jau
desmit gadu Endijas ikdiena pamatā saistīta ar Latviju. Agrākā
salacgrīviete Murjāņu Sporta ģimnāzijas absolvente, kura Latvijā un
ārpus valsts robežām sevi pieteikusi kā vidējo distanču (800, 1500 un
3000 metru) skrējēja un kuras skolas laika rekordi 1500 un 3000 metru
distancē joprojām nepārspēti, uzsāka studijas Latvijas Universitātē.
Drīz vien viņa saņēma sporta stipendiju un devās studēt uz Vičitas
Universitāti ASV. Likteņa ceļi ir neizdibināmi, un mīlestība jauno
sievieti aizveda uz Dienvidāfriku, kur pavadīti septiņi dzīves
gadi. Mūzikas biznesa aizkulises Endija iepazina jau ASV. “Visi studenti
meklē darbu, lai piepelnītos, jo stipendija ir tik liela, ka vari galu
ar galu savilkt, bet nekam vairāk jau arī nesanāk. Man pat nebija tik
daudz naudiņas, lai pēc pirmā gada varētu atbraukt uz Latviju. Pa vasaru
paliku tur, meklēju darbu. Esmu strādājusi arī nelegāli, jo vajadzēja
izdzīvot. Pa vasaru stipendiju nogrieza uz pusi. Kad samaksā par
kopmītnēm, paliek sīknauda, izdzīvot ar to nevar. Citus studentus
atbalstīja vecāki, man nebija tādas iespējas. Dabūju asistentes darbu
mūzikas fakultātē. Jau toreiz iepazinos ar aizskatuvi. Organizējām
kamerkoncertus, manā pārziņā bija divas koncertzāles. Iepazinu gan
organizatorisko, gan tehnisko pusi,” atminas Endija. Viņa iestājās arī
universitātes korī. Meitenes skaisto dabas doto balsi, kas iepriekš
nebija īpaši kopta, pamanīja diriģents, kurš mudināja iet uz
noklausīšanos pie dekānes – kas zina, varbūt uzņems vokālistos un iedos
stipendiju. Par spīti toreizējam kautrīgumam, Endija saņēmusies un
devusies pie dekānes, taču kabineta durvis bija ciet. Otrreiz meitene
vairs nesadūšojās. Tagad Endija nožēlo savu kādreizējo biklumu, kas
viņai būtu varējis palīdzēt straujāk tikt uz augšu.
Foto: Raitis Puriņš un no personīgā albuma. Visu rakstu lasiet 29. decembra “Zemgales
Ziņās”
