Pagājušā
gadsimta 40. gadi Latvijas vēsturē iezīmējušies melnā krāsā,
kad izsūtījumam un nāvei tika nolemti tūkstošiem iedzīvotāju.
Lai neaizmirstu traģiskos notikumus un par tiem stāstītu
jaunākajām paaudzēm, deju studija “Benefice” aicināja uz
laikmetīgās dejas izrādi “Gorodki”, kas veltīta
Sibīrijas bērniem un uzņemta ar stāvovācijām.
Iestudējumā
piedalījās 37 “Benefices” dejotāji, kuri, tam gatavojoties,
bija intervējuši izsūtījumu pieredzējušos tobrīd bērnus un
jauniešus, kam šodien jau sirmas galvas. Emocionālie interviju
citāti arī skanēja uzvedumā, ne vienam vien zālē sēdošajam
liekot sakāpt kamolam kaklā. Vispirms jau skaitļi, kur sastingt
liek baisais salīdzinājums ar Dziesmu un deju svētku gājiena dalībnieku
skaitu, kas līdzvērtīgs tam Latvijas iedzīvotāju daudzumam, ko
nedēļas laikā sasēdināja lopu vagonos un izsūtīja uz Sibīriju.
Dažādās bērnu, jauniešu un viņu vecāku emocijas, kad, nakts
vidū pamodinātiem, piecās minūtēs jābūt gataviem doties ceļā
nezināmā virzienā. Kad maize paliek rūgt abrā, maizes kumosa
vietā līdzi tiek paņemts bilžu albums, bet vienīgie apavi
pirmajā izsūtījuma ziemā ir zamša augstpapēžu kurpes. Ceļā
piedzīvotais bads, antisanitārie apstākļi, pieaugušo un bērnu nāves. Svešajā
apvidū nonākot –
nātru zupa, balandu pankūkas, no peļu alām izlasīti zirņi un
sasaluši kartupeļi saldā ēdiena vietā paglāba no bada nāves,
bet ne vienmēr no slimībām. Tomēr izsūtījumā bija arī pa
kādam gaišam brīdim – iemīlēšanās, spēles un rotaļas,
paciņas un vēstules no mājām.
Sibīrijas bērni
atceras – pārmaiņu jausma un cerība uz atgriešanos nāca līdz
ar Staļina nāvi. “Tas nav izsakāms vārdos. Par to vien domājām,
kā tikt mājās, vienalga, kā.” “Izkāpām ārā no vilciena,
liekas, varētu zemi nobučot. Šalca koki. Astoņus gadus nebijām
dzirdējuši koku šalkoņu.” “Pēc daudziem gadiem es beidzot
braucu mājās. Tu, mana mīļā Latvija, tie paši lauki, tie paši
meži, bet liekas sveši man. Manas mājas drupu kaudze, kas
aizaugušas nātrēm, vībotnēm, un tomēr manas mājas, mana
Latvija, mana dzimtene.”
Teicams
“Benefices” un studijas vadītājas Annikas Andersones darbs,
kuram, jācer, būs lemts piedzīvot vairāk nekā tikai divas
izrādes Jelgavas Kultūras namā. Izrādes
horeogrāfi – Sintija Siliņa, Modris Opelts un A.Andersone,
Ulda Timmas mūzika, Kārļa Freiberga scenogrāfija, A.Andersones un Lolitas Muižnieces režija.
Foto: Ruslans Antropovs
