Pretēji plaši izplatītam stereotipam Latvijā lielākā daļa cilvēku,
kuriem piešķirta invaliditātes grupa, ir pirmspensijas vecumā ar
vispārējām saslimšanām jeb tā saucamo neredzamo invaliditāti.
Pēc
Labklājības ministrijas datiem, invaliditātes grupa ir piešķirta 9,3%
Latvijas iedzīvotāju. Veselības aprūpes nepieejamība un bezdarbs,
nepārdomāta atbalsta sistēma un nepiemēroti sadzīves apstākļi ir
problēmas, ar kurām visbiežāk saskaras cilvēki ar invaliditāti, secina
pētījuma “Nevienlīdzības seja” eksperti.
1. grupai – visgrūtāk
Invaliditāte
nav tikai funkcionāli traucējumi. Tā var būt iedzimta un iegūta,
izpausties kā kustību traucējumi, garīgās attīstības traucējumi, dzirdes
vai redzes daļējs vai pilnīgs zudums, smagas hroniskas saslimšanas,
visbiežāk – sirds un asinsvadu slimības un onkoloģiskas diagnozes.
2017.
gada beigās Nodarbinātības valsts aģentūrā kā bezdarbnieki bija
reģistrēti 8234 cilvēki ar invaliditāti – 13% no kopējā bezdarbnieku
skaita. No iedzīvotājiem ar 1. invaliditātes grupu nodarbināti bija
tikai mazliet vairāk par 1000 cilvēkiem.
Lai arī kopējais bezdarba
līmenis Latvijā samazinās, invalīdu bezdarbnieku īpatsvars aug,
novērojuši pētījuma autori. Lielākam invalīdu bezdarbam par iemeslu var
būt arī praktisko prasmju un darba pieredzes trūkums, nepietiekama
izglītība, kā arī darba devēju un sabiedrības aizspriedumi.
Visaugstākais nodarbinātības rādītājs šo cilvēku lokā Latvijā ir tiem,
kuriem piešķirta 3. invaliditātes grupa – visbiežāk šāda invaliditāte
nav vizuāli pamanāma, bet netraucē ikdienas komunikācijā un darbā.
Atsevišķa
kategorija ir cilvēki, kuriem invaliditāte ir jau kopš bērnības. Viņiem
būtu vajadzīgs atsevišķs pabalsts, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu
dzīvi – šo cilvēku veselības uzturēšanai un uzlabošanai nepieciešamie
medikamenti, rehabilitācija un palīglīdzekļi ir ļoti dārgi. Specializētā
transporta kompensācija gadā var segt tikai dažus braucienus, savukārt
asistenta pakalpojumi jāpamato ar dokumentiem, piemēram, čeku pēc
veikala apmeklējuma. Tas būtībā liedz iespēju apciemot draugus, apmeklēt
tuvinieku kapus vai veikt citas dokumentāli nepierādāmas darbības.
Jārada izpratne
Gan
“Apeirona” speciālisti, gan eksperti atzīst – lai nodrošinātu
pienācīgu, kvalitatīvu un pēc būtības atbilstošu hronisko pacientu
aprūpi, ļoti svarīga loma ir veselības un labklājības jomu sadarbībai
gan savstarpēji, gan ar nevalstiskajām organizācijām. Jaunieši pēc
studijām uzreiz nonāk ministrijās un pašvaldībās, lielākoties bez
izpratnes par jomu, kurā viņi grasās pieņemt lēmumus, tāpēc jaunajiem
speciālistiem būtu vajadzīga prakse invalīdu atbalsta organizācijās.
Citi
ekspertu ieteiktie problēmu risinājumi paredz obligāto veselības
apdrošināšanu un rehabilitācijas pakalpojumus, lielāku tehnisko
palīglīdzekļu pieejamību, iekļaujošas izglītības pieejamību bērniem ar
invaliditāti un speciālo skolu skaita samazināšanu, kompleksu atbalsta
pasākumu nodrošināšanu, lai cilvēki ar invaliditāti un viņu ģimenes
locekļi varētu strādāt vai būtu iespēja strādāt attālināti, elastīgu
darbalaiku un citus risinājumus.
Foto: no arhīva
