Valsts identitāti raksturo arī tās valoda, un valoda dzīvo tik ilgi,
kamēr tajā sarunājamies. Valoda kā instruments, kā daļa no valsts ir
cilvēka vizītkarte. Vai neizturamies paši pret savu valodu pārāk
vieglprātīgi, kādas ir raksturīgākās kļūdas, ko pieļaujam, un kādas ir
būtiskākās problēmas – par to stāsta Dite Liepa, Latviešu valodas
aģentūras galvenā lingviste, kuras darbs diendienā ir saistīts ar
valodu.
– Esat Latviešu valodas aģentūras galvenā lingviste. Pastāstiet par sava darba specifiku!
Latviešu valodas aģentūras lingvistes ir tās pašas valodas
konsultantes, kas katru dienu sniedz valodas konsultācijas. Lielākā
darba dienas daļa saistīta ap personvārdu atveidi: cilvēki precas, kārto
mantojuma lietas, pierāda radniecību. Tikko bija interesants gadījums:
bija atbraucis kāds Krievijas iedzīvotājs, jo vēlējās sakārtot dzimtas
dokumentus, viņa vecvectēvs bijis latvietis. Pētot ģimenes dokumentu
līkločus, var redzēt visu 20. gadsimta vēsturi – kā klasisks latviešu
uzvārds pārtapis par krievu uzvārdu. Vispirms tam atmesta galotne -is,
tad kādu laiku uzvārdu lieto bez galotnes, bet vēlāk tam jau tiek
pielikta tradicionālā slāvu cilmes uzvārda izskaņa -evs vai -ovs.
Nesaucot īsto uzvārdu, varu minēt šādu uzvārda transformācijas piemēru:
Lācis – Lac – Lačovs, Lačevs. Cilvēks saka: “Es visu laiku mokos un
nejūtos savā ādā. Jūtu, ka neesmu krievs, bet nesaprotu, kāpēc.”
Vecvecāki klusējuši, neko nav stāstījuši, baidījušies. Un tikai pēc viņu
nāves cilvēks sācis meklēt dzimtas dokumentus un atklājis, ka ir
latviešu ģimenes pēctecis!
Foto: no Dites Liepas albuma. Visu rakstu lasiet 20. septembra “Zemgales Ziņās”
