Foto: Lāsma Gaitniece un no JPB arhīva
2025. gads Jelgavas kultūras dzīvē ir ļoti īpašs, jo atzīmējamas vairākas nozīmīgas jubilejas. Šogad pirmās latviešu valodā iespiestās grāmatas piecsimtgades svinības sasniedz kulmināciju. Lielu nozīmi latviešu literatūrā, īpaši tās modernizācijā, devusi Jelgavas zelta Elza – Aspazija jeb īstajā vārdā Johanna Emīlija Lizete Rozenberga (1865–1943), kurai šogad aprit 160. Lai aktualizētu un atzīmētu šos kultūras dzīvē svarīgos notikumus, Jelgavas pilsētas bibliotēka (JPB) gan priekšlasījumu, gan diskusiju veidā jūnijā rīkoja “Aspazijas un bibliotēkas draugu simpoziju”. Tajā godināja ugunīgo, lepno novadnieci Aspaziju un svinēja bibliotēkas 105. dzimšanas dienu.
Rakstnieks – grāmata – bibliotēka
Tā ir fundamentāla triju jēdzienu vienotība, kur katrs posms ir bezgala svarīgs. Ja iztrūkst viens, diviem pārējiem nebūs nozīmes, tie nespēs pastāvēt. Tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc bibliotēkas organizētajā simpozijā tika godināta Aspazija, pirmā drukātā grāmata latviešu valodā un vieta, kur visdažādākā lasāmviela pieejama ikvienam. Apsveikuma runā Jelgavas pilsētas bibliotēkas direktore Lāsma Zariņa akcentēja simpozija mērķus: “Šogad latviešu grāmatas piecsimtgades svinības piedzīvo kulmināciju, mēs izceļam Aspazijas lomu latviešu grāmatas attīstībā, stāstot par dzejnieces Jelgavas dzīves posmu kā pamatu viņas daiļradē paustajai gara brīvībai, sociālajam aktīvismam un ideālismam. Mūsu bibliotēka šodien atzīmē 105. dzimšanas dienu, tāpēc izskanēs bibliotēkas vēstures stāsts un diskutēsim par bibliotēkas lomu mūsdienās.”
Spilgti simpozijā izskanēja stāsti par Aspaziju. Viena no viņas iecienītākajām vietām skolas gados bijusi grāmatizdevēja Heinriha Alunāna lasāmbibliotēka, kur Elza Rozenberga esot radusi savu garīgo patvērumu: “Ar ikdienas vienmuļīgo gaitu es nekad nevarēju apmierināties, mana dvēseles puķe būtu sākusi vīst bez jaunas saules. Un es tādu atradu. Blakām skolas grāmatām bija taču atrodamas arī vēl citas un citādas, un mans atradums bija bibliotēka.”
Jelgavu neaizmirst un nepamet
“Dzejniece no Jelgavas nešķīrās visas dzīves garumā,” savā priekšlasījumā “Aspazija un Jelgava – saikne mūža garumā. Liecības Latvijas Nacionālajā rakstniecības un mūzikas muzejā” vairākkārt uzsvēra arī muzeja speciāliste, Aspazijas daiļrades pētniece Ilona Miezīte. Pirmkārt, saikne nezuda ģimenes – vecāku, abu brāļu un māsas – dēļ. Pētniece plašāk atklāja faktus, kas daudziem līdz šim nebija zināmi. Dzejnieces brāļiem un māsai bija daudz veselības problēmu, Aspazija regulāri sazinājās ar ģimeni Jelgavā un arī materiāli atbalstīja, šķiet, dažkārt viņas ģimenes locekļi to izmantoja savtīgi.
Ar latviešu teātra tēvu Ādolfu Alunānu dzejniecei sākotnēji nav bijušas labas attiecības, taču tās mainījušās, kad Jelgavas teātrī tika nolemts uzvest Raiņa pirmo lugu “Pusideālists”. Pēc tās iestudēšanas Alunāns lūdzis Aspazijas atļauju uz Jelgavas teātra skatuves uzvest arī viņas lugas, jo nojautis, ka publika tās novērtēs. Viņš nekļūdījās.
Aspazijas dramaturģijai pievērsās arī Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētāja vietniece, literatūras pētniece Gaida Jablovska. Priekšlasījumā “Aspazija un Rīgas Latviešu biedrība” viņa norādīja, ka 19. gadsimta beigās, kad dramaturģei bija sākusies Rīgas dzīve un karjera veidojās galvaspilsētā, turklāt ar labiem panākumiem, sakari ar Jelgavu netika pārtraukti. Rīgas Latviešu teātrī uzvestās lugas, kas publikā guva milzu atsaucību, rosināja arī jelgavnieku interesi.
Gan Aspazija, gan Jelgava turpina iedvesmot
Latvijas Nacionālās bibliotēkas Speciālo krājumu departamenta direktore Marika Selga savā uzrunā norādīja, ka Aspazija ir tas cilvēks, kurš daudzus, it īpaši sievietes, spēja iedvesmot, turklāt nav runa vienīgi par viņas laikabiedrēm. “Viņa ar savu piemēru bija aktuāla arī pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā tiem, kuri pēc neatkarības atgūšanas veidoja jauno Latvijas valsti. Turklāt dzejnieces darbos varam meklēt atbildi, kā tad ir jādzīvo,” pauda M. Selga. “Ņemot vērā, ka dzejnieces vērtība bija brīvība, viņa novēlējusi būt neatlaidīgiem un spēcīgiem, nevis sapņotājiem. Vai mūsdienās tas nav tikpat aktuāli kā Aspazijas laikā?”
Referente arī atgādināja par Jelgavas nozīmīgumu Latvijas kultūras kontekstā. “Mēs bieži uzdodam jautājumu, kāda bija pirmā drukātā latviešu grāmata pirms 500 gadiem, bet atbildes uz to nav, jo nav pašas grāmatas. Taču tas, ko mēs zinām, ir kultūrvēsturiskie procesi, kas saistīti ar nacionālās identitātes veidošanu, – tie notika tieši Jelgavā. Šeit tika izdoti pirmie latviešu laikraksti, šeit darbojās vairākas tipogrāfijas, no kurām pazīstamākā bija Stefenhāgena tipogrāfija,” pauda M. Selga. “Vēsturē zināmi daudzi jelgavnieki, kuri veidojuši latviešu pašapziņu.” Lai viņu veikumu neaizmirstu, bibliotēkā regulāri notiek tematiskās izstādes. Saistībā ar iestādes dzimšanas dienu apmeklētājiem tiek piedāvāta izstāde “Jelgavas pilsētas bibliotēkai pa pēdām”, bet lasītavā iespējams iepazīties ar Jelgavas grāmatizdevēju dzīvesgājumu.
Priekšlasījuma noslēgumā M. Selga jubilārei dāvināja izdevumu “Tā pirmā grāmata. Nozīmīgākie izdevumi latviešu un igauņu valodā 1525–1918”.
Stāsts par bibliotēku – stāsts par Jelgavu
Priekšlasījumu, kas klātesošajos izsauca visvairāk dzīvu emociju – gan jautrību, gan līdzpārdzīvojumu –, bija sagatavojusi bibliotēkas novadpētniece Andra Poota. Tā nosaukums – “Jelgavas pilsētas bibliotēka (1920–2025)”. Viens no iemesliem – bibliotēkas vēsture ir kā aizraujošs ceļojums pa Jelgavu, turklāt tā ir cieši saistīta ar pašas Jelgavas vēsturi. Vai ļaudis, kuri 1920. gada martā piedalījās domes sēdē un ievēlēja bibliotēkas komisiju, varēja nojaust, ka šai jaunajai iestādei, bet galvenokārt tās darbiniekiem būs jāsaskaras ar tik daudzām grūtībām, kā arī regulāri jāmaina telpas, kas parasti gan bibliotēkas vajadzībām bija nepiemērotas? “Bibliotēka ceļoja no ēkas uz ēku, un tā pa visu Jelgavu,” stāstīja A. Poota. Iemesli bija dažādi, piemēram, vienā no piešķirtajām ēkām nebija ne apkures, ne apgaismojuma, tāpēc apmeklētājus apkalpojošā Rozes jaunkundze apsaldējās tik nopietni, ka viņas seju klāja izsitumi, kas bijis par iemeslu, lai apmeklētāji rakstītu sūdzības, ka lasītājus apkalpo cilvēks, kas sirgst ar lipīgu kaiti.
“Gan par Rozes jaunkundzi, gan bibliotēkas pārzini Jāni Drošprātu līdz šim izdevies iegūt ļoti skopu informāciju,” atklāja novadpētniece. “Vairāk zinām par bibliotēkas vadītāju Ēvaldu Ļuci, kurš to vadīja no 1920. līdz 1944. gadam, un, protams, pārējiem mūsu bibliotēkas vadītājiem, kas strādāja kopā ar viņu.”
Iespējams, kādu no klātesošajiem pārsteidza fakts, ka bibliotēkā no 1936. līdz 1941. gadam strādājusi nākamā latviešu skatuves karaliene Elza Radziņa (1917–2005). Viņas vārds tolaik bija Elza Podnieks. Labs draugs Elzai Podnieks bijis bibliotekārs Kristaps Spalis, kura dzīvi izpostīja 1941. gada traģiskie notikumi.
Simpozija otrajā daļā notika diskusija, kurā piedalījās Aspazijas dzimto māju “Daukšas” saimniece Madlēna Bratkus, Jelgavas novada Kultūras pārvaldes galvenā speciāliste Nelda Ķikute, Jelgavas pilsētas bibliotēkas direktore Lāsma Zariņa, direktores vietniece metodiskajā darbā Linda Langenfelde un Ūziņu bibliotēkas vadītāja, novadpētniece un Aspazijas dzimtas pētniece Gunita Kulmane.
UZZIŅA
Izstādes Baltajā lasītavā (apskatāmas līdz 29. augustam)
“Zelta Elza. Vienmēr Jelgavas meita. Aspazija”
“Pa Jelgavas pilsētas bibliotēkas pēdām (1920–2025)”
 |
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Projekts “Novadu aktualitātes 2025”. Par saturu atbild “Zemgales Ziņas”. |
