Sākoties “Covid-19”
krīzei, savās mītnes zemēs bija jāatgriežas tūkstošiem
eiropiešu. Dzirdēti neskaitāmi repatriantu stāsti – gan
pozitīvi, gan negatīvi, vairāk kā jebkad iepriekš liekot
novērtēt Eiropas Savienības (ES) pilsoņu pārvietošanās
iespējas tās teritorijā. Eiropas Parlamenta deputāts Roberts Zīle
atzīst: “Dalībvalstis sekmīgi ieviesa un turpina repatriācijas
avioreisus, kā arī prāmju satiksmi, kas ļauj valstu piederīgajiem
atgriezties, ievērojot valstu individuāli noteiktos karantīnas
noteikumus.” Savukārt Tatjana Ždanoka tomēr piebilst, ka daudzas
ES valstis šajā laikā saskārušās ar problēmām, kas saistītas
ar iedzīvotāju atgriešanos mājās. Tiesa, viņa atzīst, ka
problēmas gan vairāk bijušas ar pilsoņu atgriešanos no valstīm
ārpus Eiropas Savienības.
“Bet arī ES iekšienē
parādījās milzu problēmas ar cilvēku pārvietošanos. Daudzas
valstis aizvēra savas robežas, nesaskaņojot to ar ES institūcijām.
Piemēram, Polija vienkārši paziņoja, ka “neviens netiks iekšā,
neviens nebrauks ārā”. Tāda vienpusēja rīcība bija iespējama
tāpēc, ka savulaik netika pieņemta kopējā Eiropas pieeja iekšējo
robežu slēgšanai ārkārtas gadījumā. Es toreiz biju viena no
ziņotājiem par Šengenas kodeksu no parlamenta puses. Parlaments
pat iesaldēja sarunas uz ilgu laiku, bet pārvarēt nostāju neļaut
kopējo rīcību, ko aizstāvēja dažas valstis, mums neizdevās,”
situāciju skaidro T.Ždanoka. Viņa piebilst: “Daudzi mūsu
cilvēki, kas gribēja un bija gatavi atgriezties Latvijā ar savu
privāto autotransportu cauri Polijai “Covid-19” krīzes periodā,
saprata, ko nozīmē valstu egoisms. Polijas rīcība pat pārkāpa
esošo Šengenas kodeksu, jo bija panākta vienošanās, ka viņi
ļaus cilvēkiem atgriezties dzimtenē, un Polijai bija nodoti visi
repatriantu saraksti. Kopā ar Igaunijas deputāti Janu Toomu (Yana
Toom) mēs esam vērsušies Eiropas Komisijā, pieprasot viņu
starpniecību un konkrētu problēmas risinājumu.”
Par atgriešanos mājās
Eiropas Parlamentā saņemts arī gana daudz sūdzību. Visvairāk
sūdzību bijis par to, ka iespēja atgriezties nav nodrošināta
visiem. “Tiešām pirmajās nedēļās informācijas trūkums bija
acīmredzams, repatriācijas reisu bija ļoti maz, informācija par
tiem bija nesavlaicīga un dažreiz pat neprecīza. Turklāt vēl
problēma, šķērsojot sauszemes robežas tiem, kas gribēja
atgriezties ar autotransportu. Sūdzību bija ļoti daudz,” atzīst
T.Ždanoka.
Savukārt R.Zīle vērš
uzmanību, ka sūdzības drīzāk rodas saistībā ar neizpratni par
dalībvalstu pieņemtajiem atkopšanās no krīzes un ierobežojumu
mazināšanas noteikumiem, proti, par karantīnas ievērošanas
noteikumiem, kas šobrīd ceļojošo Baltijas iedzīvotāju vidū ir
mīkstināti, taču ir neizpratne par to, kas notiek ar kādā no
Baltijas valstīm iebraukušu citu valstu iedzīvotāju, kurš
ieceļojis caur kādu citu Baltijas valsti.
Protams, situācija
“Covid-19” pandēmijas laikā bija nepieredzēta un ne viss
izdevās gludi un bez problēmām, tādēļ pašlaik jau var spriest
par pieļautajām kļūdām ar skatu nākotnē, kā tās izlabot.
T.Ždanoka uzskata, ka
galvenā bijusi stratēģiska problēma – kopējās Eiropas
Savienības kompetences trūkums būtiskajos jautājumos. Viņa
spriež: “Savienība pastāv ne tikai dažu valstu ērtībai, bet
arī dialogam, sapratnei un kopīgiem risinājumiem, pārvarot
problēmas. Šādi risinājumi vispirms ir jāatrod sociālajā un
veselības aprūpes jomā, kā arī robežu šķērsošanās jomā.”
“Pirmā un lielākā
kļūda bija Eiropas Komisijas nespēja adekvāti reaģēt uz krīzes
pirmajiem momentiem, tostarp saistībā ar pilnīgu solidaritātes
trūkumu medicīnas un aizsarglīdzekļu piegādē tobrīd vissmagāk
skartajām dalībvalstīm. Kā nākamais ir jāmin ilgas un smagas
iziešanas no krīzes finanšu plāna pārrunas, kuras šoreiz sakrīt
ar būtiskā ES daudzgadu budžeta veidošanu, kur ir risks, ka
dalībvalstu vienošanās labākajā gadījumā notiks tikai rudenī,
dažus mēnešus, pirms faktiski jaunajam daudzgadu budžetam būtu
jāsāk jau strādāt. Kas būtu jāmaina? Neraugoties uz papildu
finanšu mobilizēšanu dalībvalstu izejai no krīzes, ir īpaši
svarīgi nepieļaut, ka iziešana no krīzes, kas balstās tostarp uz
vērienīgiem dalībvalstu valdību finanšu glābšanas pasākumiem
attiecībā pret saviem biznesiem, raisītu disbalansu ES vienotajā
tirgū un konkurētspējā, kas būs kritiska Latvijas uzņēmumiem,
nosargājot savu izcīnīto tirgus daļu gan ES tirgos, gan arī
Latvijā,” vērtē R.Zīle.
Krīze māca augstāk
novērtēt ģimeni un draugus
Pandēmijas ierobežojumu
apstākļos jelgavniece Agnese Āboliņa, kas strādā par tulci, par
darba trūkumu nesūdzas. Viņai pat klientu pasūtījumu ir manāmi
vairāk, nekā tas bija pirms krīzes jeb “normālībā”. Lielā
mērā tas saistīts ar to, ka Agneses sastrādātais tiek patērēts
interneta vidē.
Kanāriju salas, kur
dabā ir “mūžīgs pavasaris” un kas atrodas Atlantijas okeānā
krietni tuvāk Āfrikai nekā Spānijai, kam šīs salas pieder,
Agnesei ir jauka atpūtas vieta, ko viņa ielāgojusi jau no
vecākiem. Šoreiz viņa turp devās kopā ar draugiem.
No Rīgas Agnese kopā
ar trīs draugiem izlidoja 7. martā. Pirms izlidošanas atpūtniekiem
bija zināms, ka vīruss “Covid-19” Kanāriju salu
administratīvajā centrā Tenerifē ir konstatēts vienam cilvēkam.
Bija slēgta viena viesnīca, taču saslimšanas gadījumi
neatkārtojās. “Pirms lidojuma jau nekas īsti neliecināja par
pandēmiju. Vismaz nekādi ceļošanas ierobežojumi uz mums tolaik
neattiecās,” atceras Agnese. Peldoties un sauļojoties draugu
četriniekam ātri vien brīvdienu nedēļa pagāja. “Sestdien, 14.
martā, mēs vairs nestaigājām pa pilsētu, bet, sēžot viesnīcas
balkonā, vairākas stundas gaidījām internetā pārraidīto preses
konferenci, kas bija paredzēta pēc Latvijas valdības un Krīzes
vadības padomes ārkārtas sēdes. Preses konferences sākums tika
vairākkārt pārcelts. Nākamajā dienā mums bija paredzēts
izlidot uz mājām. Gribējās saprast, kā tas ir paveicams. Vai nav
atcelti lidojumi uz Angliju, caur kurieni mums bija plānots
atgriezties,” atceras Agnese. Ceļotājiem nomierinoši licies tas,
ka, neskatoties uz četrarpus tūkstošu kilometru attālumu no
mājām, viņi tomēr atradās Eiropas Savienības valsts Spānijas
teritorijā un bez sakariem un pakalpojumiem atstāti netiks.
Ceļojuma pēdējā
dienā, kas bija svētdiena, 15. marts, draugu četrinieks uz
Tenerifes lidostu aizbrauca ļoti savlaicīgi. Agnese atceras, ka
lidostas ēka bija pārslogota. Cilvēks pie cilvēka, dažs sēž uz
grīdas. Taču visi veikali un kafejnīcas bija slēgti. Sejas maskas
gan tikai reti kuram. “Brīdī, kad sēdējām uz čemodāniem un
runājāmies, pie mums pienāca divas jaunas blondas sievietes. Viņas
priecājās, ka satikušas latviešus. Pratināja mūs par to, kā
plānojam lidot. Viņu reiss atšķirībā no mūsējā bija atcelts.
Aviokompānija latvietēm piedāvāja atgriezties caur Maskavu un vēl
citādi, kas nebija viņām pieņemami. Par repatriācijas reisiem
tolaik vēl nerunāja. Par spīti tam, abas bija optimistiskas, taču
kā viņām veicās, es nezinu,” saka Agnese.
Laimīgā kārtā
jauniešu četriniekam tālākais ceļš uz Latviju ritējis kā pa
diedziņu. Lidmašīna Tenerifē nekavējās un Londonā, Lutonas
lidostā, nosēdās laikā. Dīvaini licies, ka salonā bija
palikušas dažas brīvas vietas. Agnesei tieši blakus divi tukši
krēsli tieši būtu derējuši Tenerifē iestrēgušajām latvietēm.
Lutonas lidosta bijusi
kā pretstats iepriekš redzētajam Tenerifā. Proti, lidosta tukša
kā izslaucīta, visi veikali, kafejnīcas vaļā, bet apmeklētāju
tur nebija. Visās malās roku dezinfekcijas līdzekļi, liela daļa
lidostas personāla – sejas maskās. Lutonas lidostā stingri tika
ievēroti karantīnas pasākumi,” teic Agnese.
Taču vēl lielāks
bijis četrinieka pārsteigums, ierodoties Rīgas lidostā. “Likās,
ka mēs esam nokļuvuši kādā zinātniskās fantastikas pasaulē.
Lidostā mūs sagaidīja medicīnas darbinieki baltos aizsargtērpos
un skafandros. Bija izvietoti plakāti ar jautājumiem: “Vai jums
ir klepus?”, “Vai jūtaties slikti?” Turpat arī norādes, kur
būtu jāiet, ja ir šādas nevēlamas sajūtas,” Agnese uzsver
nopietnību, kāda pandēmijai tika pievērsta Latvijā, kur vēl
tolaik neviens no “Covid-19” nebija miris.
Agnese domā, ka
pandēmijas krīze palīdz izvērtēt lietas, kas cilvēkam tiešām
ir svarīgas. Pašizolācijas laikā atklājās, cik svarīga viņai
ir ģimene, tostarp vecvecāki, ko divas nedēļas apmeklēt bija
aizliegts. Agnese ir diezgan skeptiska cerībās, ka pandēmijas
krīze drīzumā tiks pārvarēta. “Nesen lasīju, ka Kembridžas
Universitāte jau ir noteikusi, ka visu nākamo gadu darbosies
tālmācības režīmā. Nezinu, varbūt vēl kaut kas mainīsies.
Tomēr, ja tāda pasaulē nozīmīga augstskola pieņem šādu
lēmumu, tas rāda, ka pandēmijas briesmas vēl ir diezgan
nopietnas. Es gan nevaru iedomāties, kā attālināti var studēt
medicīnu un daudzas citas neatliekami svarīgas jomas,” prāto
A.Āboliņa.
Materiāli tapuši
sadarbībā ar Eiropas Parlamenta biroju Latvijā
FOTO no “Ziņu”
arhīva
