“Man ir palaimējies ar ļoti jaukiem dejotājiem.
Vienmēr esmu priecājusies par cilvēkiem, kas vakaros nāk uz mēģinājumiem. Ārā
ir tumšs, kādam varbūt darbā nav gājis labi, citam kāda problēma ģimenē, bet
viņi vienmēr ir dzīvespriecīgi. Neviens nekad nesūdzas, ka kaut kas sāpētu, bet
es kā vadītāja vienmēr esmu viņus jutusi,” par savām meitenēm un zēniem –
Svētes senioru deju kolektīvu “Brūklenājs” – teic mākslinieciskā vadītāja Guna
Stankēviča.
Pirmais novadā
“Brūklenājs” izveidojās pēc 2003. gada Deju svētkiem. “Pirmo
reizi kā vadītāja uz Deju svētkiem aizbraucu kopā ar Svētes vidējās paaudzes
kolektīvu “Sānsolis”. Tur redzēju, ka ļoti skaisti dejo arī seniori. Tanī laikā
pagasta pārvaldes vadītāja bija Sandra Viniarska. Ar viņas atbalstu gadu pēc
mana pirmā kolektīva dibināšanas izveidojās senioru kolektīvs,” atminas
G.Stankēviča. Tā kā kolektīvs veidojies oktobrī un tajā dejo jau nobriedušas
personības, arī nosaukums “Brūklenājs” šķitis piemērots. Desmit gadu
“Brūklenājs” bija vienīgais senioru deju kolektīvs Jelgavas novadā, bet jau
šovasar uz svētkiem aizbraukuši veseli pieci. “Brūklenājs” piedalījies trijos
Deju svētkos, un šie atnākuši ar kolektīvam līdz šim augstāko vērtējumu skatē,
izcīnot I pakāpi.
“Kolektīvs ir ļoti lustīgs,” savējos raksturo vadītāja,
piemetinot, ka “Brūklenājs” parasti viens no pēdējiem pēc koncertiem brauc
mājās. Lai gan vasarā aizvadīti Deju svētki, “Brūklenājā” šoruden ir visi
astoņi pāri. “Par to priecājos, jo parasti pēc svētkiem kāds pārtrauc dejot,
kāds maina dzīvesvietu. Strādājam Jēkabnieku Kultūras namā, kur notiek arī
novada skates, vadītāja Sandra Jākobsone mūs atbalsta, novads palīdz tikt uz
visiem izbraukuma koncertiem. 15. decembrī “Brūklenājam” būs jau piektais
koncerts kopš oktobra, un tas senioru kolektīvam ir daudz. Mums ir ļoti laba
koncertmeistare – Ģertrūde Tomašūne. Ir radīti visi apstākļi, lai strādātu un
ietu uz priekšu,” tā G.Stankēviča.
Dzīve veltīta dejai
G.Stankēviča Jelgavas novadā vada četrus kolektīvus. Jau sesto
sezonu viņa strādā ar Līvbērzes vidējās paaudzes kolektīvu “Miestiņš”, bet
Zaļenieku vidējās paaudzes “Lustīgais” un senioru “Zaļaisdancis” 15. decembrī
svinēs piecu gadu jubileju. Pēdējie divi izveidojās G.Stankēvičas vārdadienā –
10. decembrī. Viņa Zaļeniekos agrāk vadījusi estrādes dejas, taču tad piecas
meitenes gada laikā kļuva par māmiņām. Tā kā “Brūklenājā” tobrīd mainījās
sastāvs un nebija pārliecības, ka kolektīvs varēs pastāvēt, G.Stankēviča
piekrita uzņemties veidot tautas deju kolektīvu Zaļeniekos.
Kad ieradusies uz mēģinājumu, konstatējusi, ka sanākušie
dejotgribētāji ir divu dažādu vecuma grupu. Nav varējusi atteikt ne vieniem, ne
otriem, un tapa gan vidējās paaudzes, gan senioru kolektīvs. Arī “Brūklenājs”
saņēmās, un sastāvs tika nokomplektēts. Tā G.Stankēviča kļuva par piecu (šobrīd
četru – “Sānsolis” no šīs sezonas vairs nav viņas vadībā) kolektīvu vadītāju.
Viņa darbojas arī ar bērniem Jelgavas pirmsskolas izglītības iestādēs “Pūčuks”
un “Pasaciņa”.
“Deja ir mans prieks – mans sirdsdarbs. Savu dzīvi veltu dejai,
un nemaz citādu to nevaru iedomāties. Man reiz uzdeva jautājumu, vai tad, kad
pienāks atbilstošs vecums, iešu pensijā. Bet es nevaru sevi iedomāties sēžam
mājās,” saka G.Stankēviča. Viņa Jelgavā ieprecējusies, izaudzināti divi dēli,
sagaidīti mazbērni. Dejojusi Saldus Tautas deju ansamblī “Kursa” pie Veltas
Lodiņas, pārnākot uz Jelgavu – “Jaunībā” pie Modra Vanaga. Dejas pedagoģijai
aktīvi pievērsusies 44 gadu vecumā.
Polku mācās pat 70 gados
“Mācu dejotājus no pusotra gada līdz neierobežotam vecumam. Man
ir dejotāji, kam šogad būs jau 75. Redzot, kas apkārt notiek ar jauniem
cilvēkiem, cik daudz viņiem veselības problēmu, vienmēr esmu vēlējusies, kaut
es pati varētu tajā vecumā dejot. Senioriem jau ir izaicinājums atcerēties, uz
kuru pusi dejā jāiet, un pa vidu es vēl lieku nostiept pirkstus, iztaisnot
muguru… Prasības man ir, bet cenšos mēģinājumus vadīt ar humoru. Stāstu par
attiecībām dejā, un, ja reiz esi pasniedzis roku, paskaties, kurai meitenei esi
to pasniedzis, ieskaties acīs,” skaidro G.Stankēviča. Cits uz lauku kolektīvu
atnāk un sāk mācīties polku arī 70 gadu vecumā. “Un tad es pacietīgi mācu.
Mācu, ka nevari dejot viens pats. Ja esi pieradis viens dziedāt, dejā tomēr ir
jāveido raksts.”
“Brūklenājā” ir gan vietējie, gan Zaļenieku un Jelgavas
iedzīvotāji. Dejotāja Skaidrīte Strautniece kolektīvā darbojas jau visus 15
gadus. “Ienākot mēģinājumā, jūtu katru cilvēku – kāds viņam garastāvoklis, vai
viņam ir veselības problēmas. Ar senioriem ir īpaši jāstrādā. Kāds no skates
žūrijas reiz aizrādīja – kas tas par soli: iet, iet, pieliek kāju. Polkā ir
jāpalecas. Es to zinu, bet cilvēkam ir 72 gadi, viņš pēdējo reizi brauc uz Deju
svētkiem. Ar rokām viņš visu spēj izdarīt, bet ar kājām – tik, cik var. Tie,
kas darbojas ar senioriem, to saprot. Tur katrs cilvēks ir ļoti jājūt, ir liela
atbildība. Bet galā ir tas skaistais gandarījums. Jubilejas koncertā sēdēšu
pirmajā rindā un skatīšos uz saviem dejotājiem. Viņi paši ļoti daudz gatavojas
šim pasākumam, ir sadalījuši pienākumus,” ar lepnumu stāsta vadītāja.
Dejotāji ar atbildības sajūtu
15. jubilejas koncertā, kas sestdien, 8. decembrī, pulksten 17
notiks Jēkabnieku Kultūras namā, “Brūklenājs” ciemos aicinājis draugus.
Jēkabniekos dejos arī Valgundes “Saulgrieži”, Līvbērzes “Miestiņš”, Zaļenieku
“Zaļaisdancis”, Bukaišu “Vārpa”, Svitenes “Šurpu turpu”, Vecumnieku “Ozols” un
Slampes “Jumis”. Koncertu vadīs Svētes amatierteātra aktieri.
Tā kā kolektīvs veidojies rudenī, koncertu iecerēts atklāt ar
deju “Simjūdu tirgus”. Uz skatuves būs redzami arī kādreizējie dejotāji – vienai
dāmai ir jau 82, bet kādam kungam drīzumā apritēs 80. “Brūklenāja” dejotāji ir
enerģiski, un viņiem piestāv jestri danči. Koncertā tiks izdejota arī “Zoļa”.
“Tā ir raksturdeja, kas mums ļoti patīk. Dejotāji ir žiperīgi, un reizēm skatos
– kā viņi savā vecumā to var izpildīt! Tiem, kas regulāri nāk uz mēģinājumiem,
nav problēmu ienākt arī vidējās paaudzes sastāvā. Cilvēkiem, kuri kustas, deja
ir dzīvesveids. Šie ir dejotāji, kam ir atbildība, un viņi nāk uz mēģinājumiem
gan ar klepu, gan ar nelielu temperatūru. Es to redzu un saku – tu šodien
mierīgāk, galvenais – aizņem vietu. Ar viņiem ir pavisam citādi strādāt.”
Sezonas noslēgumi – īpaši
Taču arī paaudzes mainās, un vadītājam būt nav viegli. “Kad sāku
strādāt, nevarēja iedomāties, ka kāds kaut ko pretī pateiktu. Reizēm ir sāpīgi,
pēc mēģinājuma aizbrauc mājās un nevari nomierināties. Saproti, ka neesi
vainīgs, tam cilvēkam arī varbūt nav bijusi tā labākā diena un viņš jau nav
gribējis neko ļaunu. Prieks, ja dejotājs, kuram gadījušās kādas problēmas, no
mēģinājuma aiziet smaidīgs.”
Kolektīvā īpaši tiek svinēts sezonas noslēgums – tā kā tā ir
vasara, tas parasti notiek pie kāda mājās. Pēdējo reizi visi kopā cepuši picas.
Tāpat vasarā tiek svinētas jubilejas, bet ziemā reiz pat vizinājušies zirga
vilktās kamanās. Tiek braukts ciemos pie draugu kolektīviem, un draugi brauc
ciemos uz Jēkabniekiem.
Saviem dejotājiem jubilejā G.Stankēviča vēl veselību un
dejotprieku. “Ja ir veselība, viss pārējais sakārtojas. Tie ir dejotāji, kas
atbildīgi brauc uz mēģinājumiem, satiekamies kā ģimene. Gribu turpināt ar
viņiem strādāt.”
Materiāls sagatavots ar Valsts kultūrkapitāla fonda un “Latvijas
valsts mežu” finansētās Zemgales kultūras programmas 2018 atbalstu.
Foto: no kolektīva “Brūklenājs” arhīva
