Ugunsdzēsējs, kurš uzdrošinājās piepildīt bērnības sapni

Neskatoties uz to, kādi bija laikapstākļi – lietus vai sniegs, vai ledus, tas nebija iemesls, lai mācības atceltu, jo arī reālajā situācijā var gadīties ļoti slikti laikapstākļi. Koledžā mūs, ja tā var teikt, pamatīgi norūdīja

Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) Zemgales reģiona pārvaldes Dobeles daļā pavisam nesen darba gaitas sācis jauns vada komandieris Eduards Eveliņš. “Zemgales Ziņas” viņam lūdza pastāstīt par to, kā jelgavnieks savulaik piepildīja sapni kļūt par ugunsdzēsēju, kā nokļuva tieši Dobeles daļā un arī par citiem izaicinājumiem.

– Ugunsdzēsēja profesija ir viena no bīstamākajām, tāpēc, pieļaujams, ka izvēle tajā strādāt nav radusies ne vienas dienas, ne nedēļas laikā. Kā nonācāt pie domas, ka vēlaties savu dzīvi saistīt tieši ar šo profesiju?

Man tas no bērnības – kad biju mazs, jau tolaik vēlējos kļūt par ugunsdzēsēju. Atceros, ka bērnudārzā teicu, ka kļūšu par ugunsdzēsēju. Kļūstot pieaugušākam, mani šī ideja neatstāja. Reiz bija tāda situācija, ka manam tētim lauku saimniecībā izcēlās ugunsgrēks, es ar interesi vēroju, kā tās ekipāžas brauca, kā ugunsdzēsēji strādāja komandā. Man tas ļoti iepatikās – gan sarkanās mašīnas, gan instrumenti, gan vīru saskaņotais komandas darbs, gan arī adrenalīns, ko šis darbs dod. Tolaik man bija kādi septiņi gadi. Taču laiks gāja, vidusskolas gadi tuvojās nobeigumam un sāku apsvērt vairākus variantus, kur doties mācīties tālāk. Ugunsdzēsība no manām domām nekur nepazuda. Vēl mācoties Jelgavas Valsts ģimnāzijā, vairākkārt piedalījos ēnu dienās. To laikā apmeklēju Kalnciema posteni, kur parunāju ar ugunsdzēsējiem, un viņi man ieteica mācības Ugunsdrošības un civilās aizsardzības koledžā Rīgā. Citā gadā ēnu dienu laikā