Jelgavas Svētā Simeona un Svētās Annas pareizticīgo katedrālē 1912. gada 9. janvārī notika laulības. Altāra un pareizticīgo mācītāja priekšā mūžīgu uzticību viens otram zvērēja ļoti neparasts pāris. Līgavainis bija senas un ievērojamas muižnieku dzimtas pārstāvis – barons Heinrihs Bērenss fon Rautenfelds (08.08.1882.–14.01.1929.). Viņa izredzētā – Lielvārdes (Rembates) dzelzceļa pārmijnieka 19 gadu vecā meita Emīlija Kuģeniece. Drīz viņiem piedzimis dēls. Uzzinājuši par slepenajām laulībām, fon Rautenfelda radinieki ļoti centās pierunāt garīdzniekus, lai tās anulētu, taču viņu iegriba netika apmierināta. Šī cīņa beidzās ar traģēdiju.
Stāsts neatstāj vienaldzīgu
Viena no visplašāk zināmākajām, varētu pat teikt – slavenākajām vācbaltiešu dzimtām, kas gadsimtiem dzīvoja Latvijas teritorijā, bija Bērensi fon Rautenfeldi (Berens von Rautenfeld). Pagājušā gadsimta pirmajās desmitgadēs šos augstdzimušos ļaudis sāka vajāt viena fatāla nelaime pēc otras, kā, piemēram, viens brālis izdarīja pašnāvību, otrs pāris mēnešus pēc šīs traģēdijas Rīgas centrā nošāva savu dakteri. Tāpēc ir tikai loģiski, ka fon Rautenfeldu dzimtas vēsture vēl aizvien saista gan žurnālistus, gan literātus un pat medicīnas vēstures pētniekus. Galvenais šīs intereses iemesls ir barona Heinriha Bērensa fon Rautenfelda neparastais un traģisma pilnais dzīvesstāsts, precīzāk, viņa mīlas stāsts.
Lielākās problēmas sākās brīdī, kad Heinrihs iemīlējās savas mātes baroneses Annas Bērenses fon Rautenfeldes istabenē – vienkāršā latviešu meitenē Emīlijā Kuģeniecē.
Bez iemesla ievieto psihiatriskajā slimnīcā
Barons Heinrihs Bērenss fon Rautenfelds bija vecākais no deviņiem baroneses Annas Bērenses un barona Heinriha fon Rautenfeldu bērniem, taču arī visnepakļāvīgākais, jo, spītējot ģimenes protestiem un pat draudiem, bija nolēmis apprecēties ar savai kārtai neatbilstošu meiteni. Lai šo savienību nepieļautu, fon Rautenfeldi, kā raksta medicīnas vēstures pētnieks profesors Arnis Vīksna, pierunājuši luterāņu mācītājus, lai viņi atteiktos šo pāri salaulāt.
Taču fon Rautenfelds un Emīlija nedomāja padoties, tāpēc, lai situāciju risinātu, pārgāja pareizticībā, līdz ar to pareizticīgo mācītājam nebija iemesla viņiem atteikt laulāšanu. Droši vien tāpēc, lai samazinātu visus iespējamos riskus, ka kāds varētu šīs laulības izjaukt, pāris par laulību vietu izvēlējās nevis Rīgu, bet Jelgavu.
Barona radus šāda rīcība saniknoja tik lielā mērā, ka tika izlemts viņu izslēgt no dzimtas, atņemt mantojumu un atzīt par psihiski slimu. Uz Jelgavu, kur pāris bija apmeties arī uz dzīvi, tika sūtītas draudu vēstules, kā arī pret Heinrihu vērstas cita veida represijas. “Izskaidrojas, ka visas vajāšanas, kurās bija kritis fon Rautenfelds, cēlušās aiz dažu personu vēlēšanās iegūt fon Rautenfelda mantojumu, Bieriņu muižu, kuras gada ienākumi 60,000 rubļu lielumā. Apgalvojums, ka pie f. Rautenfelda jau no bērna kājas būtu sākušās ārprātības zīmes, tiek apgāzts visnoteiktākā kārtā no lieciniekiem (starp citiem no diviem mājas ārstiem),” vēstīts laikraksta “Tēvija” 1912. gada 18. augusta numurā. “Fon Rautenfelds saslimis ar plaušu karsoni. Tā vietā, kur slimo būtu nācies ievietot parastā slimnīcā vai ārstēt mājā, viņu ielikuši Dr. Sokolovska psihiatriskā slimnīcā un pēc tam aizveduši uz ārzemēm Neifrīdenheimas psihiatriskā dziedinātavā. No turienes fon Rautenfeldam palaimējies izbēgt. Pēc atgriešanās Rīgā viņš sācis meklēties pēc apstiprināšanas savās mantošanas tiesībās, bet šinī laikā fon Rautenfeldu atkal aizveduši uz vājprātīgo slimnīcu “Rotenburgā”. Pēc izmeklēšanas fon Rautenfeldam ar slimnīcas direktora Dr. Tilinga un psihiatra Dr. E. Švarca parakstu izdota apliecība, ka fon Rautenfelds psihiski vesels un pilnīgi normāls.”
Liktenīgais šāviens
Nemitīgi radinieku uzbrukumi un nepamatotās piespiedu uzturēšanās dažādās psihiatriskajās klīnikās ietekmēja barona veselību un jo sevišķi psihes stāvokli ne tajā labākajā veidā. Ir liecības, ka viņš izmisumā izlēcis pa ēkas otrā stāva logu, pamatīgi sasitis galvu un jau atkal aizvests uz psihiatrisko slimnīcu. Tur pie pacienta nav laista pat viņa dzīvesbiedre, jo vīrieša turīgie radi par to iepriekš esot vienojušies ar personālu un labi samaksājuši.
Baronam Heinriham fon Rautenfeldam ne reizi vien radās iespēja no ārstniecības iestādēm bēgt, ko viņš vairākkārt arī sekmīgi realizēja. Tāpat notika arī tajā reizē, kad barons tika ievietots psihiatra Makša (Mozes) Šēnfelda privātklīnikā ar 60 vietām Atgāzenē, Pārdaugavā, kur “paslepšus no kāda apmeklētāja drauga iegādājās revolveri un gaidīja izdevīgu brīdi”.
Šāds brīdis gan nepienāca ārstniecības iestādē, bet īsi pēc tam, kad pacients no tās aizbēga uz savas mātes dzīvokli Rīgas centrā. Tajā brīdī Anna Bērense fon Rautenfelde atradusies Bieriņu muižā. Bija 1912. gada 2. oktobra vakars, kad viņam pakaļ ieradās ārsts Šēnfelds. Vispirms dzīvoklī notikusi vārdu pārmaiņa, tai sekoja liktenīgais šāviens, kas it kā trāpīja mediķim kakla artērijā. Savukārt pacients ar visu revolveri nekavējoties pameta notikuma vietu.
Lai bēgli notvertu, laikrakstos tika izsludināta viņa meklēšana un piesolīta atlīdzība cilvēkam, kurš palīdzēs tikt ārsta slepkavam uz pēdām. Jau aptuveni pēc nedēļas Heinrihs Bērenss fon Rautenfelds tika aizturēts Rembatē kopā ar Emīliju. Viņu apcietināja, taču nenotiesāja, jo atzina par psihiski slimu un ievietoja Aleksandra Augstumos – psihiatriskajā slimnīcā Rīgā. Deviņus mēnešus pēc viņas vīra sagūstīšanas Emīlijai piedzima otrs dēls.
Barons nomira 1929. gada 14. janvārī, un viņu apglabāja Matīsa kapsētā Rīgā. Līdz mūsdienām kapavieta nav saglabājusies.
UZZIŅA
Par Heinriha Bērensa fon Rautenfelda nelaimīgo likteni var izlasīt vairākos literāros darbos:
- Kārļa Jēkabsona romānā “Heinrihs Rautenfelds” (sešos sējumos; 1929–1930);
- Pāvila Gruznas lugā “Rautenfelda mīlas traģēdija”, kas iestudēta Dailes teātrī. Tika uzņemts mēmais kino – filma “Vilkiem mests laupījums”, kurā Heinriha Bērensa fon Rautenfelda sievas Emīlijas lomu atveidoja aktrise Lilita Bērziņa.
— Lāsma Gaitniece
