“Skrastiņ, es tevi mīlu!” (R.Rulle) (1)

Annas baznīcā jelgavnieki atvadījās no Jelgavas Valsts ģimnāzijas latviešu valodas un literatūras skolotājas Rutas Rulles. Sēroja visi – ģimene, simtiem viņas skolēnu, kolēģi, bijušie Jelgavas pilsētas padomes deputāti, “Zemgales Ziņas” un citi, kam bijusi cieša vai epizodiska sadarbība ar vienmēr dzīvespriecīgo, atsaucīgo Skolotāju. Viņu pazina arī visu Latvijas teātru administrācijās, kur tika pasūtinātas biļetes skolēnu grupām. Bez teātra Rullīte (šādi skolotāju dēvēja gan skolēni, gan skolotāji) nevarēja.
Rullīte un teātris
Gadu desmitiem Rutas Rulles skolēni regulāri brauca uz Latvijas teātriem skatīties jaunākās izrādes. Attālums nebija šķērslis. Saltā ziemas dienā varēja aizvest bērnus uz Valmieras teātra izrādi “Tumšie brieži”, pusnaktī atgriezties un jau nākamajā dienā literatūras stundā pārrunāt iespaidus un akcentēt lugā paustās idejas. Vairākkārt ticis mērots ceļš arī uz Liepājas teātri. Un Rīgas teātri – tā bija ikdiena. Ģimnāzijā Rullītes nostiprinātā teātru apmeklēšanas tradīcija turpinās arī pēc skolotājas došanas pensijā. Neraugoties uz pandēmijas laika ierobežojumiem, vairāku klašu skolēni jau bijuši uz slaveno Dailes teātra izrādi “Smiļģis”. Arī Rullīte bija uz pirmizrādi, sajūsmināta zvanīja kolēģēm un teica, ka skolēniem izrāde noteikti jāredz. Un skolēni brauca, redzēja, domāja, skaidroja un saprata.
Liekas, ka Dailes teātris un tā aktieri Rullītei bija vismīļākie. Reiz kādas izrādes beigās publika stāvēja kājās un aplaudēja, aktieri klanījās un ovāciju skaļumā tie, kas stāvēja tuvu skolotājai, skaidri sadzirdēja viņas vairākkārt atkārtoto frāzi “Skrastiņ, es tevi mīlu!”.