Dzīve putekļu mākonī

Ja izvēlies dzīvot pie grants ceļa, tad ar putekļiem esot jārēķinās. Nepieredzējušam cilvēkam gan varētu neienākt prātā, cik biezs tas putekļu mākonis mēdz veidoties. Ka “baltie ceļi”, kā tos mēdz dēvēt, “baltu” padara piemājas zāli, logus un mēbeles istabā, auto pagalmā un gan jau tiek arī iedzīvotāju plaušās. Kā pie mums, kur bez melnā seguma joprojām ir vairāk nekā puse valsts autoceļu (salīdzināšanai Lietuvā un Igaunijā – ap 30 procentu), vispār risina šo problēmu, un vai iedzīvotāji reiz redzēs gaismu cauri putekļu mākonim?
Par to, ka putekļu problēma aizvien ir plaša, varētu liecināt kaut vai tas, ka Jelgavas novadā grants, šķembu vai bez seguma ceļi veido lauvastiesu no visiem ceļiem, proti, gandrīz 80 procentu. Ir pagasti, kā Ozolnieki, kur šādu ceļu ir mazāk nekā puse, bet, piemēram, Salgalē tādi ir gandrīz visi (93 procenti). Līdzīga aina ir Dobeles novadā – no ceļiem noasfaltēti vien 10 procenti. Labāka situācija ir ar ielām – vairāk nekā puse ir ar asfaltu.
Te gan jāpiebilst, ka Latvijā ir pašvaldības, kur situācija ir vēl sliktāka, jo, kā norāda Satiksmes ministrijas Autoceļu infrastruktūras departamenta direktors Tālivaldis Vectirāns, viens no reģionālo un vietējo ceļu uzlabošanas stratēģijas mērķiem ir nodrošināt, ka vismaz pagasta pārvaldi ar novada centru savieno ceļš ar melno segumu.
Nav pētījumu par ietekmi uz veselību
Laine no Svētes pagasta pie valsts vietējā grants ceļa V1075 dzīvo jau 15 gadu, tomēr problēmas tas sagādā tieši pēdējos gados. Satiksme kļuvusi daudz intensīvāka un arī ātrāka (nekādu ātruma ierobežojumu šajā ceļa posmā nav), turklāt ir audzis tieši smago automašīnu skaits: traktortehnika, baļķvedēji, kravas auto. Viņa ceļa pusē ir izveidojusi lazdu joslu, lai kaut kā piebremzētu putekļus, taču tos apstādināt ir ļoti grūti, turklāt vējš jau nepūš tikai vienā virzienā vien. Laines lielākās bažas ir par to, kā, gadiem elpojot putekļus, tie ietekmēs viņas veselību.