Elīna Apsīte: “Mēs atjaunojam sevi kā tautu”

Laikā, kad Latvija dzīvo līdzi XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētkiem, šķiet iederīgi runāt par lietām, kas mūs, latviešus, veidojušas par tādiem cilvēkiem, kādi esam 21. gadsimtā. Latviskums ikdienā un gudrības, kas palīdz piekļūt iespējai dzīvi veidot laimīgāku, ir lietas, par kurām zina stāstīt filozofe un pedagoģe Elīna Apsīte. Ar šo jautājumu risināšanu viņa ir saistīta profesionāli – gan darbā ar studentiem Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā, gan kā Valsts metodiķe Kultūras izpratnes un pašizpausmes mākslas jomā priekšmetā “Teātra māksla”. Protams, arī savā režisores darbā ar dažādiem amatiermākslas kolektīviem, jo viņa ir arī Jelgavas Jaunrades nama “Junda” tautas deju kolektīvu koncertu ilggadēja veidotāja.

– Mūsu saruna notiek īpašā laikā, jo ir XIII Latvijas Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētki.

Bija laiks, kad esmu bijusi ļoti dziļi iesaistīta gan skolēnu, gan arī vispārējos dziesmu svētkos gan kā svētku dalībniece, gan kā režisore, gan arī kā kolektīvus pavadošā mamma. Šogad ir pirmais gads, kad svētkus vēroju no malas. Patiesībā par to esmu pat priecīga, jo šķiet, ka arī skats no malas kādā brīdī ir nepieciešams, lai varētu sakārtot savu domāšanu. Iepriekšējos Vispārējos dziesmu un deju svētkos biju pūtēju orķestra koncerta režisore.

Sagatavošanās posms no vieniem svētkiem līdz nākamajiem ir garš un sarežģīts. Netrūkst dažādu pārbaudījumu – gan iekšēju, gan ārēju, tāpēc man gribējās nelielu atelpu.

– Par ārējiem pārbaudījumiem būtu skaidrs, bet ko jūs domājat ar iekšējiem pārbaudījumiem?

Tajā brīdī, kad esmu režisore un veidoju ārkārtīgi liela mēroga un nozīmes notikumu, kādi ir dziesmu svētki, tā ir milzīga emocionālā un fiziskā slodze. Taču, veidojot norises konceptu, saproti, ka šim notikumam ir liela jēdzieniskā slodze. Ja tev pēkšņi dota iespēja runāt ar visu Latviju un par Latviju, tad, man šķiet, ir jāpasaka kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Šādu iespēju nedrīkst palaist garām. Tāpēc nevar