Grāmata par manu dzīvi būtu garlaicīga

Viena no manām mīļākajām grāmatām, kuru esmu izlasījusi neskaitāmas reizes un spēju citēt no galvas, ir Jāņa Kalniņa romāns “Kalna Kaibēni” par brāļiem Kaudzītēm. Kad pirms vairāk nekā desmit gadiem grāmatnīcā ieraudzīju man līdz tam nezināmas autores romānu “Skolas Līze”, roka pati pastiepās ielikt groziņā, jo šī pati Līze bija tā, kas jauca galvu Matīsam Kaudzītem un ne tikai. Kad jaunā grāmata bija izlasījusies vienā rāvienā, zināju, ka Ingunas Baueres grāmatas turpmāk būs manā obligātās literatūras sarakstā.
Nākamajā gadā (2012) rakstniece izdeva “Edi, Pumpura sievu”, kuru lasot pārdzīvoju, dusmojos, jutu līdzi, solījos vairs skolā skolēniem neko par to Andreju nestāstīt, nemācīt, ja jau viņš šitāds pasaules gājējs. Pēc tam nāca Lizete, Marta, Dārta, un ar katru Ingunas Baueres vārds ciešāk pieķēdējās manas sirds lasāmstūrītim.
Pavisam nesen, tikai pirms nepilna gada, klajā nāca “Elīza fon der Reke. Soļi rītausmā”. Stāsts par baltvācu dzejnieci, kura pēc grūtas bērnības un laulībām ar nemīlamu un barbarisku vīru bija viena no pirmajām, kas mērķtiecīgi lauza 18. gadsimtā ļoti izplatīto stereotipu, ka sievietes ir tikai skaistumam, bet prāta ziņā viņas ļoti atpaliek no vīriešiem. Elīza daļu savas dzīves pavadīja Jelgavā, tāpēc es biju savākusi daudz informācijas un kā Jelgavas tūrisma gide jau vairākus gadus ceļotājiem stāstīju par spēcīgo un radošo sievieti. Tāpēc šķita, ka šajā grāmatā jau nu neko jaunu neuzzināšu, jo ko tad vēl var izpētīt? Pirmais belziens manam iedomīgajam degunam bija tad, kad saņēmu ziņu no Ingunas ar jautājumu: “Kur Elīza dzīvoja Jelgavā?”