Kad acis runā spēcīgāk par vārdiem. Astrīda Kairiša

“Es dzīvoju ar vienu pieņēmumu, ko nevar pierādīt, un tas ir apšaubāms. Un tas ir – katram aktierim ir sava liktenīgā zvaigzne. Un tās lielums ir ietverts robežās. Tu nevari izlūgties vairāk un nevari pieprasīt vairāk. Un es jums varu teikt, ka es esmu laimīga,” tā 2011. gada gadskārtējā teātra balvu pasniegšanas ceremonijā “Spēlmaņu nakts”, saņemot balvu par mūža ieguldījumu teātra mākslā, no skatuves teica teātra un kino aktrise Astrīda Kairiša. Pavisam nesen ceļu pie lasītājiem sāka teātra zinātnieces un kritiķes Ievas Strukas grāmata par skatuves mākslinieci “Kafija un cigaretes. Astrīda” (“Latvijas Mediji”, 2025). Tajā autore apkopojusi 79 epizodes no Astrīdas Kairišas dzīves un daiļrades, ko ilustrē tikpat daudz lielformāta fotouzņēmumu.

Dzimusi aktrise

Kaut arī Astrīda Kairiša nav filmējusies nevienā Latvijas Televīzijas seriālā, pieļaujams, ka viena liela daļa skatītāju viņu uztver pirmkārt kā kino aktrisi un tikai pēc tam kā Latvijas Nacionālā teātra skatuves mākslinieci. Tas arī loģiski, jo filmas ar viņas piedalīšanos iekļautas Latvijas kino zelta fondā. Tās regulāri tiek demonstrētas televīzijā, kā arī bez problēmām pieejamas kanālā “You-Tube”. Savukārt ar teātra izrādēm situācija ir atšķirīga, kaut gan, protams, filmētas tika arī tās. Nevar nepieminēt, ka Astrīda Kairiša ir spēlējusi galvenās lomas visos trīs Latvijas Nacionālā teātra brīvdabas lieluzvedumos atmodas gadu sākumā – Rūdolfa Blaumaņa “Skroderdienās Silmačos” Druvienā 1986. un 1987. gada vasaras saulgriežos, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laikos” Alauksta estrādē Piebalgā 1987. un 1988. gada augusta vidū, kā arī