“Mušķi”... Kas mājām devis šādu vārdu? Nezinu. Vidzemniekiem (ap Valmieru) šis vārds neapzīmējot neko cildenu. Mušķis – tāds vien norukšķējies, apsešķis cilvēks. Bet man tas saistās ar mīļu, jauku zemes stūrīti Misas upes lejtecē, kur tā lēzenos krastos met savus pēdējos līkumus, ieplūzdama Iecavā.
Vēl šodien, pēc gariem gadu desmitiem, pieverot acis, redzu kuplos jasmīnkrūmus Mušķu dārzā aiz sirmi apsūnojušās zedeņu sētas, iepretī ratnīcai. Nolaužu ziedu ķekaru, iekļauju plaukstās kā putnabērnu, un reizē gribas smieties, ir raudāt: krūms viss baltos ziedos, saulē tik priecīgi zaigojošs man krūtīs skalo siltus viļņus.
Redzējums atsauc atmiņā manu bērnības zemi, šo sirmos kokos ieslēpušos ēku puduri, ko apņem druvas, pļavas, alkšņu audzes, kamēr kārklu apaļās galvas, dziļi nolīkušas pār Misas rāmajiem ūdeņiem, domā savas nekad neizdomājamās domas. Ar šodienas acīm raugoties, pat toreizējiem patiesi baigajiem mirkļiem šķietas savs jaukums, jā, arī divkārtējā slīkšana un nenoslīkšana Misas zaļganajos ūdeņos – kas tur ko bēdāt? Taču pašas spēkiem izķepurojos no ūdenszāļu skavām. Labā Misa, tā dzirdīja mūs pašus tiklab kā visus māju lopiņus! Tik tīri bija viņlaik viņas ūdeņi, ka nekādu sērgu nevienam neatnesa.
Lai runā laiks
Mans vectēvs (mātes tēvs) Jēkabs Kalniņš jaunās dienās kalpojis Ozolmuižā (pie Jelgavas) baronam Reķim ilgus gadus par dārznieku. Alga 12 rubļu gadā, varējis mitināt vienu govi, vēl saņemta iztikai labība. Nauda visnotaļ taupīta ar tādu nolūku, lai kādreiz tiktu pie sava zemes stūrīša. Tāda reize pienākusi, kad XIX gadsimta sešdesmitajos gados barons sācis pārdot zemniekiem īpašumā rentes mājas. 1868. gadā Jēkabs Kalniņš ar sievu Katrīni un trim bērniem (vēl divi piedzimuši Mušķos) pārcēlies uz jauno dzīvi Misas krastos (tagadējā Cenas ciemā). Agrākais rentnieks it kā vecuma un darbaroku trūkuma dēļ nav Mušķus iepircis. Bērni tam apmiruši. Mušķu kapos vēl ilgi bija saglabājusies velēnām klāta kapu kopiņu rinda. Dzīvs atlicis vienīgais dēls, un tas pats aizgājis uz Rīgu. Kalniņa iekrātie 130 rubļi samaksāti baronam, kurš tūdaļ pat arī parūpējies, lai mājas ieķīlātu bankā un viņš visu naudu saņemtu uz rokas. Tā nu turpmāk garus gadus manam vectēvam un vēlāk viņa vecākajam dēlam Jēkabam, kuram norakstītas mājas, nācās rudeņos un pavasaros maksāt bankai renti, kur līdz ar maksātiem procentiem pamazām dila arī aizņemtā summa. Atceros, sevišķi grūti bija sagrabināt vajadzīgo naudu pavasaros, jo kartupeļu un siena vezumi, kāds cūcis vai jaunlops jau bija pārdoti rudenī Jelgavā vai Rīgā.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.