Sarunā ar “Zemgales Ziņām” Rihards stāsta, kā viņš kļuva par vārtsargu, dalās pārdomās par florbolu, atklāj savus vaļaspriekus un ieskicē plānus kā jauno hokejistu treneris.
– Kā tu kļuvi par vārtsargu?
Piecu gadu vecumā pa televizoru redzēju hokeju, un kaut kāds klikšķis manī notika, ļoti iepatikās šis sporta veids. Pēcāk gāju ārā sētā spēlēt ar puikām un prasījos vecākiem uz hokeja treniņiem, taču viņi, šķiet, manus nodomus neuztvēra nopietni un tik agri uz tiem vēl nelaida, bet tad, deviņu gadu vecumā, beidzot aizveda uz Sporta pili. Visticamāk, par vārtsargu izlēmu kļūt tāpēc, ka mans brālēns, kurš bija ievērojami vecāks, spēlēja amatieru līmenī. Reiz aizbraucu pie viņa ciemos uz Alūksni. Viņam uz skapjaugšas stāvēja vārtsarga ķivere, un, kā es to ieraudzīju, tā tajā burtiski iemīlējos. Kad man bija divpadsmit, to ķiveri jau pats varēju uzvilkt galvā, taču treneri man ar to spēlēt neļāva, jo tā patiesībā bija florbola ķivere.
– Kuri vārtsargi bija tavi paraugi, kad vēl tikai sāki profesionālo karjeru?
Kad sāku spēlēt, mums ģimenē vēl nebija interneta, bet manam onkulim bija, un tad nu es gandrīz katru nedēļu speciāli braucu no Rīgas centra uz Pļavniekiem un meklēju datorā visādus NHL video.
Abonē digitālo saturu pirmajām 4 nedēļām par 0.99€*
Digitālā satura abonementiem būs pieeja unikālam izdevniecības saturam, kur tiks atspoguļoti notikumi un procesi vietējos novados. Raksti, intervijas, bilžu galerijas, video saturs, kā arī par 90% mazāk reklāmas.
*Cenas ir norādītas ar pirmā izmēģinājuma mēneša atlaidi. Pēc pirmajām četrām nedēļām atlaide vairāk nav aktīva.
